LBDS 160 - vēstures apskats
02.09.2020
IESĀKUMS: 1860–1900
Uzdrīkstēšanās atsaukties Dieva aicinājumam
PIRMAIS PASAULES KARŠ UN NEATKARĪGĀS LATVIJAS LAIKS: 1900-1940
Izaugsme un vienotība
ZEM PADOMJU VARAS: 1940–1990
Dzīvotspēja un radošums
ATKAL NEATKARĪGĀ LATVIJĀ: 1990–2020
Gudrība un drosme izmantot Dieva dotās iespējas
Dievam pieder visi laiki. Viņam pieder mūsu priekšgājēji, un Viņam piederam mēs. Baptistu kustības 160 gadi Latvijā ir bagāti ar izcilām personībām, notikumiem, izaicinājumiem, iespējām un pārmaiņām. Viss kopā liecina par Dieva uzticamību un vadību, par Dieva nodomu īstenošanos mūsu draudzēs un to kopdarbā. Novēlu, lai mēs, raugoties vēsturē, necenstos to kopēt vai atdarīt, bet mācītos, gūtu drosmi un ticību tās tālākai veidošanai - Dieva vadībā un Viņa godam.
LBDS bīskaps Kaspars Šterns
Dieva dotais laiks, ko lielā mērā raksturo vārdi “pirmais”, “pirmoreiz”, “sākt”. Baptistu celmlauži Latvijā uzdrīkstējās sekot Dieva aicinājumam uz patiesas sirds ticību, neskatoties uz sava lēmumam sekām un turpmākajām grūtībām. Dieva dotais laiks, kad mūsu draudžu dzīvei un kopdarbam tika ielikts stiprs pamats.
IESĀKUMS: 1860–1900
UZDRĪKSTĒŠANĀS ATSAUKTIES DIEVA AICINĀJUMAM
Latvijā baptistu draudžu darbs iesākās ar ilgu garīgu meklējumu un vērtību pārvērtēšanas laiku jau 19. gadsimta vidū. Pirmais šāds meklētājs bija Ziru skolotājs A. Hamburgers, vēlāk šādi meklētāji radās arī citur Kurzemes jūrmalā. Meklējumu cēlonis bija neapmierinātība ar pastāvošo formālo baznīcas kristīgumu un slāpes pēc dzīvām, personīgām attiecībām ar Dievu. Garīgajos meklējumos noskaidrojās vajadzība pēc “bībelīgās pagremdes”, kas nozīmēja arī pilnīgu garīgo saišu saraušanu ar pastāvošo (luterisko) baznīcu.
Latvijai tuvākā baptistu draudze izveidojās Lietuvā, Mēmelē (tag. Klaipēdā). Tā oficiāli dibināta 1841. gadā, kad Mēmelē ierodas vācu baptistu mācītājs J. G. Onkens. Mēmeles draudze ir pirmā baptistu draudze Baltijas valstīs. 1860. gada 2. septembrī slepus, braucot ar airu laivu pa jūru, riskējot tikt notvertiem, apcietinātiem un sodītiem, 9 latvieši ieradās Mēmeles draudzē, lai tiktu kristīti. Šo notikumu uzskata par baptistu darba sākumu Latvijā.
1861. gada 22. septembrī Ziru (Užavas) upē pirmā Mēmeles brauciena dalībnieks, sludinātājs un vēlākais Kurzemes draudžu bīskaps Adams Gertners (1829-1875) izdarīja pirmo kristību darbu Latvijā, pagremdējot 72 cilvēkus.
Sākuma laiki bija ļoti grūti: jaunā kustība tika vajāta, tās piekritējus izdzina no mājām, saslēdza važās, lika cietumos, aplika ar naudas sodiem. Tomēr nekas nespēja ticību apslāpēt. Dieva Gara uguns bija pārņēmusi ticīgo sirdis, un viņi dega savam Kungam. Jaunā ticība strauji izplatījās. 1861. gadā tika nodibinātas draudzes Sakā, Užavā, Ventspilī. Dažus gadus vēlāk sapulces sākās Liepājā. 1867. gadā baptistu kustība ienāca Rīgā - tika nodibināta Rīgas Sākuma draudze.
Celmlauži drīz vien saprata draudžu kopdarba nepieciešamību. 1869. gada sākumā Sakā sanāca pirmā draudžu darbinieku sanāksme bīskapa A. Gertnera vadībā. 1875. gadā Zīrās notika kongress, kurā tika nodibināta Latvijas baptistu draudžu savienība. Par pirmo kopdarba vadītāju tika ievēlēts Jēkabs Rumbergs (1846-1923). Tolaik Latvijā jau bija 35 draudzes ar apmēram 2500 draudzes locekļiem.
1870. gadā sākās kora dziedāšana Rīgas, Ventspils un Liepājas draudzēs, kas vēlāk kļūst par noturīgu baptistu draudžu tradīciju. Par ievērojamu muzikālās darbības centru izveidojās Sakas draudze, kur kora dziedāšana iesākās 1875. gadā. Mācītājs Jānis Tervits raksta, ka “pirms Pirmā pasaules kara Sakas draudzes korī gadu pēc gada bija vairāk kā 100 dziedātāju”. Mēs varam tikai apbrīnot to degsmi, kas bija pirmajiem celmlaužiem dziesmu laukā, jo sākumā nebija garīgu kora dziesmu latviešu valodā, nebija nedz instrumentu, nedz zināšanu un iespēju tādas smelties.
1880. gadā latviešu valodā iznāca pirmais dziesmu krājums baptistu draudzēm ar nosaukumu Garīgu dziesmu krājums kristīgām draudzēm jeb Ticības balss. To bija sastādījis Jēkabs Rumbergs, apkopojot 647 dziesmas, kurām melodijas rodamas vācu krājumā Glaubensstimme, kas ir pamatā šim izdevumam. 1890. gadā Jāņa Aleksandra Freija (1863-1950) sakārtojumā iznāca Ticības balss jeb četrbalsīgas meldijas Garīgu dziesmu krājumam. Gadu vēlāk J. A. Freijs izdeva div-, trīs un četrbalsīgu dziesmu krājumu svētdienas skolu vajadzībām – Bērnu kokle ar 102 dziesmām.
Liela uzmanība tika pievērsta apmācībai. Jēkaba Rumberga un Mārtiņa Rīsa vadībā 1876. gadā notika pirmais Bībeles kurss Liepājā. Turpat 1878. gadā diriģents Mārtiņš Kēže (1850-1922) vadīja pirmos diriģentu kursus. 1874. gadā pirmie baptisti no Latvijas (J. Hermanis, M. Rīss, J. Rumbergs) ieguva teoloģisku izglītību Bībeles kursos Hamburgā, Vācijā.
Iesākās darbs pie literatūras izdošanas. 1881. gadā sāca iznākt pirmais latviešu baptistu laikraksts Evaņģēlists (red. J. Rumbergs). 1885. gadā darbu sāka J. A. Freija grāmatu apgāds Rīgā. 1873. gads iezīmējās ar svētdienskolas darba sākumu baptistu draudzēs Latvijā. Pirmais latviešu svētdienskolu darbinieks ir Jānis Zirnieks. Pirmie māsu (sieviešu) pulciņi tapa 1882. gadā Rīgas Āgenskalna un Jelgavas draudzēs.
Apbrīnas vērtas ir pirmo baptistu celtniecības aktivitātes. 1871. gadā tika uzcelts pirmais speciāli būvētais baptistu dievnams Latvijā – Ventspils Otrā draudze. 1878. gadā tika uzcelts Ezeres draudzes dievnams, kurš pašlaik ir vecākais baptistu dievnams Latvijā. 1895. gadā tika uzcelti Liepājas Pāvila draudzes un Ventspils draudzes dievnami.
Mācītājs Pēteris Egle, vērtējot šo laiku, saka: “Mūsu pagātne ir slavena. Tā ir cīņu pilna. Vecie vadoņi bija cīņas ļaudis. Kas tāds negribēja būt – aizgāja no cīņas lauka. Bija jācīnās par lieliem, svētiem principiem. Bija jāiestrādā jauni lauki, jāieplēš jauna zeme. Sviedri lija, bet arī asni rādījās. Ar cienību nolūkojamies uz strādniekiem pagātnē. Tie bija varoņi. Tie darīja labāko. Tie bija pravieši, kas saskatījuši kaut ko vairāk nekā pārējie ļaudis. Mūsu pagātnē sastopam daudz bērnišķību, daudz naivu uzskatu, sīku ķildu, bet visu negatīvo sedz, izlīdzina un pārlej ar savu spožumu lielais ideālisms, sajūsma, ticība darbam, kas apgaroja vecos celmlaužus. Tie bija dārgumus atraduši, un visa viņu dzīve, vēlākie gadi kalpoja vienīgi šo dārgumu pasniegšanai tālāk, nelūkojoties uz grūtībām.”
Jaunā ceļa celmlauži salīdzinoši īsā laikā, turklāt sarežģītos apstākļos paveica milzīgu darbu. Tas bija laiks, kad nebija interneta, datoru, gudras teoloģiskas literatūras, semināru par plānošanu un vadību, nebija zināšanu, pieredzes un daudz kā cita, bez kā šodien, šķiet, nebūtu iespējams darboties. Šie ticīgie bija Dieva Gara aizdedzināti cilvēki, un Dieva vadība un svētība bija pār viņiem. Ilgas pēc patiesas, praktiskas kristīgas dzīves, Svētā Gara aizdedzināta sirds dedzība un uzticība mūsu Kungam – to varam mācīties no mūsu celmlaužiem.
* Vairāk skat. Rīss, J., Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālākā attīstība. Rīga, 1913 (2016); Tervits, J., Latvijas baptistu vēsture. Rīga, 1999.
- - - - - - - - -
Dieva dotais laiks, kad, balstoties uz stiprā pamata, mūsu draudzes aug un attīstās un kopdarbs iet plašumā, gan ne bez iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Izaugsme reizēm nozīmē dažādību, un tad ir jāspēj rast vienotība Kristū un Dieva nodomos.
PIRMAIS PASAULES KARŠ UN NEATKARĪGĀS LATVIJAS LAIKS: 1900-1940
IZAUGSME UN VIENOTĪBA
Divdesmitā gadsimta sākumā draudžu darbs attīstījās visās jomās un strauji gāja plašumā. To raksturo arī šie skaitļi: 1896. gadā bija 65 draudzes ar 6126 locekļiem, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1913. gadā – 90 draudzes un 7358 locekļi.
Plašumā vērsās literatūras izdošanas darbs. J. A. Freija grāmatu apgāds līdz Pirmajam pasaules karam izdeva vairāk nekā 850 grāmatu un brošūru - gan latviešu baptistu autoru, gan tulkotus darbus. 1905. gadā J. A. Freijs sāka izdot baptistu nedēļas laikrakstu Avots, gadu vēlāk P. Lauberts - laikrakstu Kristīgs Vēstnesis. Svētdienas skolu darbam bija domāts nedēļas laikraksts Svētdienas skolnieks, jaunatnei - K. Freivalda izdotais žurnāls Jaunība.
Turpinājās garīgu koru dziesmu sacerēšana un izdošana. Diriģents Jēkabs Sīmanis 1902. gadā izdod Skaņu Rotu ar 242 dziesmām jauktiem, vīru un sieviešu koriem. Kopdarba rezultātā 1909. gadā tika izdota Mūsu Dziesmu Grāmata ar pielikumu Cerības Auseklis (sastādījuši Jānis Inķis un Vilis Krūms).
Plaši tika izvērsts misijas darbs. 1907. gadā Viljams Felters kļuva par pirmo latviešu baptistu, kas absolvējis Sperdžena koledžu Londonā. Viņš uzsāk aktīvu un nozīmīgu misijas un evaņģelizācijas darbu Sanktpēterburgā, Maskavā un citviet Krievijas impērijā.
Tika uzcelti un atvērti jauni dievnami. 1902. gadā tika uzcelts Rīgas Mateja draudzes dievnams, 1906. gadā – Liepājas Ciānas draudzes dievnams. Vairākas draudzes pārbūvēja jau esošas celtnes savām vajadzībām. Lielāko šādu darbu veica Rīgas Golgātas draudze, pārbūvējot armijas vajadzībām izmantoto krievu pareizticīgo dievnamu.
1912. gadā ar nelielu novēlošanos plaši tika svinēta Latvijas baptistu draudžu 50 gadu jubileja. Svētku pasākumi notika 47 vietās Latvijā, Krievijā un Amerikā. Rīgas Latviešu biedrības namā notika svētku koncerts, kurā dziedāja draudžu apvienotais koris.
Ražīgo darbu 1914. gadā pārtrauca Pirmais pasaules karš, kurā tika ierauta arī Latvija. Arī draudzēm tas bija grūts laiks. Daudzi dievnami tika nopostīti, slēgti vai rekvizēti armijas vajadzībām. Daudz maz normālu darbību turpināja tikai 35 draudzes, bet arī tām bija jāpakļaujas okupācijas varas spaidiem un dažādiem aizliegumiem.
Karš izpostīja ne tikai dievnamus, bet arī cilvēku dzīves. Bēgļu straumes aiznesa prom no Latvijas arī daudzus baptistus - tai skaitā kopdarba vadītājus J. A. Freiju, Jāni Rīsu, Pēteri Laubertu, Jāni Iņķi, Jēkabu Dubelzaru, Viljamu Fetleru un citus. Draudžu darbs atgūstas tikai pēc kara beigām, kad pamazām Latvijā atgriežas bēgļu gaitās izkaisītie draudžu locekļi un darbinieki.
Laiku starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvijas baptistu vēsturē raksturo trīs iezīmes.
Pirmkārt, tas bija darba uzplaukuma laiks. Vēsturnieku vērtējumā 1918.-1923. gads Latvijā bija garīgās atmodas laiks. Ja 1911. gadā tika kristītas 229 personas un 1913. gadā – 286 personas, tad 1921. gadā – 1307 personas un 1922. gadā – 1116 personas. Draudžu darbs šajā laikā sasniedza savu skaitlisko kulmināciju. Latvijā bija vairāk nekā 12 000 baptistu draudžu locekļu.
Uzplaukums bija vērojams visās kalpošanas darba jomās. Lai to veicinātu vienotā veidā, tika izveidota Jaunatnes apvienība (1923), Sludinātāju (garīdznieku) brālība (1927), Māsu apvienība (1929) un Koru apvienība (1930). 1925. gadā plaši tika svinēta svētdienskolu darba 50 gadu jubileja, un tolaik svētdienskolnieku skaits draudzēs ir 5000. Atjaunojās jau pirms kara plaši attīstītā literārā darbība, sāka iznākt LBDS žurnāls Kristīgā Balss (1921). Tika organizēti LBDS Dziesmu svētki Liepājā (1925, 1935). Tapa Pestīšanas Templis (1927) - lielākais baptistu dievnams Latvijā.
Ļoti nozīmīgs notikums visam turpmākam baptistu darbam ir Garīgā semināra atvēršana 1922. gadā. Tā izveidotājs un pirmais direktors, mācītājs, teoloģijas goda doktors Jānis Aleksandrs Freijs ir viena no spilgtākajām un nozīmīgākajām personībām visā Latvijas baptistu vēsturē. 1932. gadā J. A. Freijs tiek apbalvots ar Latvijas Triju zvaigžņu ordeņa 3. šķiru. No 1925.-1929. gadam darbojas Misiones un Bībeles skola mācītāja Viljama Feltera vadībā.
Šajā laikā tika īstenota sena ideja par vienota darba centra izveidi. 1934. gadā tika atvērts Savienības nams, kurā izvietojas Savienības kanceleja, Garīgais seminārs, Semināra draudze, LBDS izdevniecība un veikals.
Otrā iezīme, kas raksturo šo laiku, ir Brazīlijas emigrācijas kustība. Emigrācijas pamatā bija garīga pārliecība, atklāsmes, pravietojumi un vadītāju, īpaši Jāņa Iņķa atvērtība tiem. Uz Brazīliju devās vairāk nekā 2500 cilvēku, no tiem 1500 baptistu, tur sākotnēji dibinot koloniju “Vārpa”.
Šīs kustības vērtējumi ir ļoti dažādi un pretēji. Lai kā mēs vērtētu izbraukšanu, ir skaidrs, ka Dievs to ir brīnišķīgi izmantojis. Šķiet, nekur pasaulē latviešu baptisti nav paveikuši tik iespaidīgu evaņģelizācijas darbu kā Brazīlijā. Šodien Brazīlijas Latviešu baptistu apvienība (1951) veic misijas darbu Rinkonā (Rincón del Tigre – “Tīģeru kakts”), Bolīvijā, kā arī atbalsta misijas darbu Brazīlijā un Čīlē.
Trešā iezīme bija divu savienību izveidošanās un to atkalapvienošanās. Laikā no 1926. līdz 1934. gadam Latvijas baptistu draudžu kopdarbs bija sadalījies divās savienībās – LBDS un OBDS (jeb Otrā savienība).
Garīgā atmoda, kas bija Svētā Gara darbs, caur Vasarsvētku kustību ienāca draudzēs un draudžu dievkalpojumos izraisīja tādas dažādas garīgas izpausmes, kas daļā draudžu locekļu izraisīja neapmierinātību. Arī vadošie brāļi bija sadalījušies divās grupās. Nesaskaņas garīgos un saimnieciskos jautājumos noveda pie divu savienību izveidošanās.
Otrā savienība veica aktīvu evaņģelizācijas darbību, un ar to bija saistīts garīgā darba uzplaukums. Tā nodibināja savas kalpošanas apvienības un izdeva periodiku, grāmatas un traktātus.
1932. gads ienes pārmaiņas abu savienību attiecībās, jo iesākas kopdarba iespēju meklēšana. Apvienošanās kongress notiek 1934. gadā. Svētku dievkalpojumā mācītājs Jānis Rīss saka: “Redzu šādus svētkus pirmo reizi, bet otrreiz vairs nevēlos redzēt, jo rūgtums, kas jāpiedzīvo, brālības saitēm irstot, ir pārāk liels.”
Lielā mērā šis bija Latvijas pirmās neatkarības laiks un arī garīgās atmodas laiks. Politiskā brīvība un garīgo meklējumu brīvība bija svētība un pārbaudījums, cauri kuram Dievs veda mūsu priekštečus. Tas, kas, iespējams, toreiz šķita pārprasta Gara vadība vai personiskās ambīcijas, Dieva žēlastībā un Viņa rokās nesa Viņa nodomu plašāku īstenošanos. Brīvības apstākļos un plašajās darba iespējās nepazaudēt vienotību, kuras centrā ir pats Kristus, – to varam mācīties no šī laika.
* Vairāk skat. Tervits, J., Latvijas baptistu vēsture. Rīga, 1999; Red. Fr. Čukurs, R. Ekšteins, A. Mēters, Dzīvības ceļš. ALBA, 1960; Sast. J. Kronlins, Mūsu kori un dziesmas. Latvijas baptistu draudžu koru vēstures materiālu krājums. Rīga, 1925.
- - - - - -
Dieva dotais laiks, kas pirmajā brīdī šķiet vistumšākais un nežēlīgākais. Tomēr ticības dzīve un draudžu kopdarbs, Dieva vadīts un pasargāts, turpinās un, pretojoties apstākļiem, tiek meklēti jauni ticības apliecināšanas un pasludināšanas ceļi.
ZEM PADOMJU VARAS: 1940–1990
DZĪVOTSPĒJA UN RADOŠUMS
Karš, emigrācija, deportācijas un represijas, ko piedzīvoja latviešu tauta, skāra arī baptistu draudzes. Daudzi aizgāja bojā kara laikā, citi emigrēja uz Rietumiem, vēl daudzi iesāka sāpju ceļu uz Austrumiem, no kurienes vairs neatgriezās. Tā, piemēram, 1942. gadā tika nošauts diriģents Kārlis Līdaks, 1953. gadā izsūtījumā mirst Garīgā semināra direktors Jānis Rīss. Daudzi vadošie darbinieki emigrēja uz Rietumiem - Fridrihs Čukurs, Jēkabs Dubelzars, Rūdolfs Ekšteins, Ādolfs Klaupiks, Augusts Mēters, Rūdolfs Ukstiņš, Kārlis Zingers, Viktors Baštiks un daudzi citi.
Padomju režīms atnesa ateisma ideoloģiju, un tika izvērsta aktīva cīņa pret ticību Dievam. Jau 1940. gadā jaunā vara slēdza Garīgo semināru. Tika atsavināti daudzi dievnami, piemēram, Rīgā Savienības namā mājvietu atrada Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātris, Āgenskalna draudzes dievnamā izvietojās Latvijas Televīzijas studija, Pestīšanas Templī - Latvijas Valsts Universitātes sporta zāle un dievnams Vīlandes ielā tika atdots Septītās dienas Adventistu Baltijas Ūnijai.
1959. gadā Vissavienības Evaņģēlija kristīgo baptistu savienības (VEKBS) vadība publicēja jaunu Nolikumu, kas vēl vairāk ierobežoja draudžu darbību, piemēram, tika noteikts 2–3 gadu kandidāta laiks tiem, kas vēlējās kristīties. LBDS tika “brīvprātīgi” pievienota VEKBS, un tika nozīmēts pilnvarotais baptistu darba pārraudzīšanai.
Ilgstoši draudžu darbu ierobežoja dažādi aizliegumi un ierobežojumi. Piemēram, sludinātāju vai mācītāju draudzē drīkstēja ievēlēt tikai ar Kulta lietu pilnvarotā piekrišanu, tika sastādīts aizliegto dziesmu saraksts, bija aizliegts kristīt un uzņemt draudzē nepilngadīgas personas, utt. Tika aizliegtas jebkādas bērnu, jaunatnes un māsu pulciņu darba aktivitātes, kā arī literārā darbība. Ticīgie nevarēja ieņemt skolotāja, jurista un citus amatus. Reizēm ticīgajiem bija jāpiedzīvo represijas darba vietās un mācību iestādēs. Turklāt visu uzraudzīja “čeka” (Viskrievijas ārkārtas komisija), pat vervējot aģentus draudzēs. Pirmajos pēckara gados mācītājam par aizliegumu un ierobežojumu neievērošanu draudēja izsūtīšana, vēlāk – mācītāja tiesību atņemšana.
Neskatoties uz to, Latvijas baptistu draudžu kopdarbs turpinājās un vietējās draudzes turpināja ticības dzīves un evaņģelizācijas darbu. 1944. gada novembrī Rīgā notika draudžu pārstāvju konference, kurā tiek ievēlēta LBDS pagaidu padome ar mācītāju (vēlāk bīskapu) Kārli Lācekli (1904–1970) priekšgalā.
Nozīmīga loma šajā laikā bija koriem, kuros koncentrējās ne tikai muzikālā aktivitāte, bet visa draudzes garīgā dzīve, bērnu un jauniešu darbs, evaņģelizācija utt., jo tā bija vienīgā valsts atļautā draudzes aktivitāte ārpus dievkalpojumiem. Kora vidē jaunatne apguva garīgās vērtības, tur izauga draudzes kalpotāji un sludinātāji. Kora diriģents bija arī garīgais vadonis. Šī laika izcilāko korvadoņu vidū bija Jānis Ezeriņš, Arvīds Hiršs, Jānis Valdmanis, Arturs Matrozis, Jēkabs Skuja, Gunārs Knesis, u.c.
Kristus sekotāji aktīvi meklēja kalpošanas iespējas, un tās ieguva jaunas formas. Kaut arī māsu darbs bija oficiāli aizliegts, pagrīdē tas noritēja gandrīz visās baptistu draudzēs. Nelegālas svētdienskolas pulcināja bērnus dzīvokļos, aizbildinoties ar dzimšanas, vārda dienas vai citām atļautām svinībām, un nozīmīga bija garīgo vērtību nodošana ģimenes vidē.
Svarīga bija kristīgās vēsts pavairošana - ko pašiem lasīt un slepus dot citiem. Lai pavairotu kristīgu literatūru, bieži tika izmantota rakstāmmašīna, paliekot zem tās skaņu izolējošu materiālu, lai kaimiņu dzīvoklī kāds neizdzirdētu tās klaboņu un neziņotu par to drošību sargājošajām iestādēm. Tika pavairotas koriem vajadzīgās dziesmas, un nelegālās pagrīdes tipogrāfijās tika iespiestas Bībeles.
Kad padomju režīma žņaugi sāka atslābt, lielu darbu literatūras izdošanā un darbinieku sagatavošanā paveica bīskaps Jānis Tervits (1936-2002). 1978. gadā iznāca Dziesmu grāmata baptistu draudzēm, kopš 1979. gada - Kalendārs Latvijas baptistu draudzēm, (vēlāk Latvijas baptistu draudžu gadagrāmata). 1980. gadā darbu sāka trīsgadīga teoloģiskās izglītības skola - Sludināšanas lekcijas.
Tiklīdz radās iespējas (gan legālas, gan nelegālas) lielu atbalstu Latvijas draudzēm sniedza latviešu draudzes Amerikas Savienotajās valstīs. 1950. gadā tika nodibināta Amerikas Latviešu baptistu apvienība (ALBA), kas apvienoja tur izveidotās draudzes un kuras priekšsēdis kopš 1986. gada ir mācītājs, Dr. Theol. Uldis Ukstiņš. ASV dzīvojošie latviešu baptisti vienmēr ir aktīvi atbalstījuši baptistu draudžu darbu dzimtenē, īpaši sociālajā jomā un teoloģiskās izglītības jomā.
Šis laiks bija smags, pārbaudījumiem bagāts un sarežģīts. Tas bija kā Dieva kausēšanas krāsns, kurā parādījās katra Kristus sekotāja ticība kara apstākļos. Šis laiks deva ļoti daudz iespēju turēties pie dievišķajām patiesībām, neatkāpties un nenodot tās - un pat to dēļ upurēties. Pāri visam bija Dieva roka, kas vadīja, deva dzīvību un drosmi saviem bērniem un draudzēm. Turēšanās pie Kristus tad, kad tas nav viegli, izdevīgi un var pat prasīt manu dzīvību, izturība līdz galam – to varam mācīties no šī laika kristiešiem.
* Vairāk skat. Tervits, J., Latvijas baptistu vēsture. Rīga, 1999; Ginters, M. Vai tie bijām mēs? Rīga, 2005; Baštiks, A., Latvijas baptistu baznīcas darbība no 1944. līdz 1990. gadam. Mag. darbs. Rīga, 1999.
- - - - - - - - - - -
Dieva dotais laiks, kas bagāts ar atjaunotām un jaunām iespējām katra kristieša, draudzes un draudžu kopdarba izaugsmei un paplašināšanai. Lielu pārmaiņu laiks Latvijā un pasaulē, kas mudina mūs regulāri izvērtēt savu liecību Evaņģēlija gaismā. Laiks, kurā dzīvojot, vēl īsti nespējam to izvērtēt “no malas”, no plašākas Dieva nodomu perspektīvas.
ATKAL NEATKARĪGĀ LATVIJĀ: 1990–2020
GUDRĪBA UN DROSME IZMANTOT DIEVA DOTĀS IESPĒJAS
Šis periods iesākās ar lielu Dieva brīnumu un dāvanu - atjaunotu Latvijas valsts neatkarību un aktīviem garīgiem meklējumiem sabiedrībā. Draudžu darbam pavērās iespējas, par kādām agrāk varēja tikai sapņot. Tas, ko nedrīkstēja visus pēckara gadus un kas agrāk tika darīts klusu un slepeni, tagad ieguva atklātu, legālu skanējumu. Tā kā vairs nepastāvēja gandrīz nekādi ierobežojumi draudžu dzīvei un kopdarbam, tad tas strauji tika atjaunots un vērsās plašumā.
1990. gados draudzes aktīvi sludināja Evaņģēlija vēsti kultūras namos, skolās, cietumos, pansionātos, parkos un citur. Daudzi cilvēki iepazina Labo vēsti un pievienojās draudzēm. Šajā laikā baptistu draudžu locekļu skaits no 4500 izaug pāri 6000.
1990. gadā tika atjaunots draudžu kopdarba nosaukums - Latvija Baptistu draudžu savienība (LBDS) un par bīskapu ievēlēts Jānis Eisāns (1929-2009). Viņa iesākto darbu turpināja bīskapi Andrejs Šterns (1943-2010) un Dr. Jānis Alfrēds Šmits (1941-2020).
Tika atjaunota LBDS apvienību darbība: Svētdienskolu apvienība (1990), Māsu apvienība (1992), Garīdznieku brālība (1993), Jaunatnes apvienība un Koru apvienība. Regulāri sāka notikt LBDS Dziesmu svētki: Talsos (1992), Ogrē (1996), Ventspilī (2000, 2010), Liepājā (2005), Cēsīs (2015).
Aktīvi tika veidoti jauni izdevumi kristīgās vēsts izplatīšanai un draudžu kopdarba stiprināšanai. 1991. gadā sāka iznākt žurnāls Baptistu draudzēm (kopš 1995. gada - Baptistu Vēstnesis), kas kļuva par LBDS Padomes informatīvo izdevumu. Tika izdots ekumēnisks evaņģelizācijas žurnāls Labā Vēsts (1990-2003). Svētdienskolu apvienība izdeva kristīgu žurnālu bērniem Gaismiņa (1991-2000), Teoloģiskais seminārs - žurnālu Darbabiedrs (1991-1992). Lai kristīgo literatūru padarītu vēl pieejamāku lasītājiem, 1993. gadā tika izveidots apgāds, vēlāk arī grāmatu veikals “Amnis”.
1991. gadā darbu sāka LBDS Teoloģiskais seminārs (direktors Dr. Ilmārs Hiršs), kas vēlāk pārtapa par valsts akreditētu pirmā līmeņa augstākās izglītības mācību iestādi, Kristīgās Vadības koledžu (2006-2016). Visu Latvijas neatkarības laiku izglītības darbā lielu ieguldījumu ir devusi arī Amerikas Latvijas baptistu apvienība, atbalstot daudzu garīdznieku studijas ārzemēs.
Nozīmīgs un apjomīgs uzdevums bija padomju varas laikā atņemto LBDS un draudžu īpašumu atgūšana. 1992. gadā darbu atgūtajā Savienības namā atsāka LBDS vadība. 1990. gadā dievkalpojumi atsākās Rīgas Āgenskalna draudzes dievnamā, Mārupes ielā 14, un 1994. gadā - atgūtajā dievnamā Rīgā, Vīlandes ielā. Daudzās citās vietās draudzes atguva, rekonstruēja un paplašināja savus īpašumus. 1995. gadā mācītāja Haralda Anzenava apbrīnojamās neatlaidības rezultātā Dundagā tika atklāts pagaidām vienīgais atjaunotās Latvijas apstākļos uzceltais baptistu dievnams Latvijā.
Atjaunojās un nostiprinājās LBDS starptautiskie sakari, kas ļāva LBDS pārstāvjiem piedalīties starptautiskos pasākumos un organizācijās. 1991. gadā LBDS tika uzņemta Eiropas Baptistu Federācijā un tika atjaunots tās locekļa statuss Pasaules Baptistu savienībā. 1998. gadā Līvija Lāme (tagad Godiņa) tika ievēlēta Eiropas Baptistu federācijas Sieviešu apvienības padomē un vēlāk (2008-2013) ir tās vadītāja.
Taču, laikam ejot, sabiedrības garīgā interese mazinājās un radās garīgi un praktiski izaicinājumi. Samazinājās garīdznieku un draudžu apmeklētāju skaits. Arvien vairāk bija nepieciešams jauns skatījums, kas stiprinātu un iedvesmotu draudzes sekot Kristum 21. gadsimta ideju daudzveidības un sabiedrības pārmaiņu vidū.
Jaunus akcentus kopdarbā ienesa bīskaps Pēteris Sproģis, kurš šajā amatā kalpoja no 2006. līdz 2018. gadam. Bīskapa P. Sproģa vadībā tika veidots drosmīgs “Nākotnes redzējums” par LBDS kā kristocentrisku, pavairoties spējīgu un misionālu kristiešu un draudžu savienību, kas tika apstiprināts 2012. gada LBDS Kongresā. Tas nosaka arī LBDS darbības galvenos virzienus - bērni, jaunieši, garīdznieki un vadītāji, draudžu atjaunotne un draudžu dibināšana.
Apzinoties nepieciešamību pēc jauniem garīdzniekiem, 2007. gadā tika izveidots Baltijas Pastorālais institūts (BPI), kura mērķis ir sagatavot jaunos vadītājus un garīdzniekus esošajām un jaundibināmajām draudzēm. BPI darbojas arī Muzikālo vadītāju skola (2007) un Timoteja skola (2012) svētdienskolu darbinieku apmācībai. Kopš 2009. gada notiek BPI DRAFTS nometnes, un tas jau ir izaudzis par veselu kustību jaunu puišu mobilizācijai un apmācībai. 2010. gadā BPI kļuva par platformu draudžu dibināšanas apmācībai M4, kas palīdz sagatavot un atbalstīt jaunu draudžu iniciatīvas. Kopš 2012. gada sērijā BPI BIBLIOTĒKA publicētas vairākas grāmatas.
Īstenojot “Nākotnes redzējumu”, tiek attīstīts Svētdienskolu apvienības darbs, radot jaunus veidus un resursus, kā uzrunāt bērnus un ģimenes. Māsu apvienība tiek pārdēvēta par Sieviešu kalpošanas apvienību un Agneses Megnes vadībā ar jaunu sparu attīsta kalpošanu sieviešu vidū. Garīdznieku brālībā notiek reģionu darba sakārtošana un licencēšanas un ordinācijas procesa atjaunošana. Koru apvienībā tiek pārdēvēta par Muzikālās kalpošanas apvienību un Māra Dravnieka vadībā turpina meklēt jaunus veidus baptistu muzikālo tradīciju attīstīšanai. Ārmisijas vadību uzņemas Pēteris Eisāns, rīkojot misijas braucienus un akciju “Zvaigzne austrumos”. Bīskapa Pētera Sproģa vadībā tika arī piesaistīti resursi Savienības nama atjaunošanai, lai likvidētu padomju laika sekas un lai pēc iespējas lietderīgāk izmantotu visas telpas.
2018. gadā par LBDS bīskapu tika ievēlēts Kaspars Šterns, kurš turpina bīskapa P. Sproģa iesākto pārmaiņu ceļu.
Ir grūti izvērtēt šo jaunāko baptistu kustības laiku, jo mēs paši esam daļa no tā. Kas ir šī laika zelts un kas - pelavas, to lai spriež mūsu pēcteči. Mēs, par savu laiku un atbildību domājot, turpinām lūgt Dievu: lai Viņš dod mums gudru sirdi, kas izšķir Viņa vadību, un drosmi Viņam sekot - neskatoties uz mūsu laika izaicinājumiem.
NOSLĒGUMS
Šis pārskats apliecina - Dievs mūs ir brīnišķīgi vadījis, sargājis un stiprinājis visos laikos. Mēs visi esam Dieva rokās, Kristū mēs esam radīti un Viņš mūs ir dārgi atpircis. Viņš ir bijis pāri visiem ārējiem apstākļiem. Viņa rokās ir bijušas iespējas. Viņš tās savā žēlastībā mums ir sniedzis un arī atņēmis. Viņa žēlastība mūs ir pavadījusi no pirmajiem meklējumiem līdz mūsdienām. Viņš ir devis un joprojām dod mums dzīvību, spēku un ticību.
Dievam pieder mūsu pagātne. Mūsu vēsture rāda, ka visos laikos ir bijuši Dieva aizdedzināti cilvēki, kurus vētras nav salauzušas, kas nav padevušies dažādu politisko iekārtu prasībām, bet ir stingri turējušies pie Kristus un Evaņģēlija vēsts karogu uzticīgi ir atnesuši līdz mūsdienām. Lai mūsu cieņa un pateicība viņiem par to!
Dievam pieder mūsu tagadne. Šis ir mūsu laiks, mūsu uzdevumu un atbildības laiks. Mēs visi esam Dieva lielās ģimenes locekļi - gan tie, kas darbu sāka, gan tie, kas strādāja atmodas laikā, kara apstākļos un padomju ateisma laikā, gan mēs šodien. Visi kopā Dieva ceļā un Dieva uzdevumā šeit, Latvijā. Daudzās iespējas, izaicinājumi, mūsdienu domāšanas veidi – tā ir mūsu atbildība, ko mēs ar to visu darām. Lai Dievs palīdz mums gudri dzīvot!
Dievam pieder mūsu nākotne. Beigās viss atgriezīsies pie Dieva - gan mēs paši, gan visas piepildītās un nepiepildītās iespējas. Mēs būsim Viņa priekšā ar savu dzīves gājumu un savu darbu: cik tur būs zelta graudu un cik - pelavu? Mūžībā mēs vairs nevarēsim neko pielabot. Lai mūsu skats uz Dieva piepildītu nākotni nosaka ikvienu mūsu izšķiršanos šajā laikā!
Lai pateicamies Dievam par Viņa vadību un uzticamies Viņam arī turpmāk!
Paldies Dr. Ilmāram Hiršam un Līvai Fokrotei par ieguldīto darbu vēstures pārskata tapšanā.