Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību

Vairāk nekā jebkad iepriekš, šajos grūtajos laikos mums ir nepieciešama gaisma, kas spīd tumsā un kas kristiešiem visā pasaulē ir atklājusies Jēzū Kristū.

Libāna ir valsts, kurā cilvēku dzīvi bieži vien satricina netaisnīgas politiskas un ekonomiskas intereses; brīdī, kad līdz ar visu pasauli bija jāsaskaras ar iepriekš nepiedzīvotu sanitāro krīzi, tā joprojām cīnījās ar traģiskajām cilvēciskajām un materiālajām sekām, kuras bija radīja šausminošais sprādziens Beirūtas ostā 2020. gada 4. augustā. Tomēr, neraugoties uz sarežģīto kontekstu, ekumeniska Libānas kristiešu grupa sagatavoja lūgšanu un pārdomu materiālu Kristiešu vienotības nedēļai. Pateicībā par Libānas kristiešu ticību un lūdzot viņiem Dieva svētību, lūgsim, lai atklājas aizvien lielāka vienotība starp Latvijas kristiešiem, starp Vidējo Austrumu un visas pasaules kristiešiem, vadot uz arvien cieņpilnāku, taisnīgāku un mierīgāku dzīvi gan šajos, gan nākamajos laikos.

Pirmā diena, 18. janvāris

“Mēs austrumos redzējām Viņa zvaigzni.” (Mateja 2:2)

Pārdomām

Šajā trauslajā un neskaidrajā laikā mēs meklējam gaismu, cerības atblāzmu tālumā. Kad mūs ieskauj ļaunums, mēs ilgojamies pēc labā. Mēs to meklējam sevī, bet tik bieži esam sava vājuma novārdzināti, ka zaudējam cerību. Mūsu paļāvība ir Dievā, kuru pielūdzam. Savā gudrībā Viņš mums ir ļāvis cerēt uz dievišķu iejaukšanos; tomēr mēs pat iedomāties nevarējām, ka tā izpaudīsies cilvēka veidolā un ka Kungs pats būs gaisma mūsu vidū. Tas pārsniedza visas mūsu gaidas. Dāvana, ko Dievs mums pasniedza, ir “spēka un mīlestības gars”. Nevis ar saviem spēkiem un spējām esam nostājušies uz šīs pilnīgās gaismas ceļa, bet pateicoties Dieva Svētajam Garam.

Tumsā, kurā cilvēce klīst, ir atspīdējusi Austrumu zvaigzne. Tajā mēs ieraugām gaismu, kas piepilda dziļo tumsu, kas mūs citu no cita šķir. Nebija tā, ka šīs zvaigznes gaisma būtu izlējusies tikai vienā īpašā vēstures brīdī, – tā turpina spīdēt un mainīt laiku vaigu. Gadsimtiem cauri un kopš tā brīža, kopš zvaigzne parādījās pirmo reizi, pasaule caur Kristus mācekļu dzīvi iemācījās pazīt cerību, ko iedvesmo Svētais Gars. Laikiem cauri viņi liecina par Dieva darbiem un par Svētā Gara skaidro klātbūtni. Neraugoties uz vēstures nepastāvību un apstākļiem, kas mainījušies, Augšāmceltais turpina liet savu gaismu, atklājoties vēstures ritējumā kā bāka, mūs visus vadot šajā pilnīgajā gaismā, kura par tumsu, kas mūs citu no cita šķir, izrādās pārāka.

Ilgas uzveikt mūs šķeļošo tumsu mūs mudina uz lūgšanu un uz rīcību par labu kristiešu vienotībai.

Lūgšana

Kungs Dievs, izgaismo mūsu ceļu ar Kristus gaismu – lai Viņš dodas mums pa priekšu un mūs vada. Izgaismo mūs un paliec mūsos! Vadi mūs un palīdzi mums savā sirdī atrast mazu silīti, kurā joprojām dus liela gaisma. Tev, kas esi licis atklāties gaismai, mēs pateicamies par šīs zvaigznes dāvanu – par šo zvaigzni, kuras gaismu nekas nespēj slāpēt, par Jēzu Kristu, mūsu Kungu un Glābēju. Lai Viņš ir mūsu, svētceļnieku bāka. Dziedini sašķeltību starp mums un liec mums augt pretī gaismai, lai Viņā mēs rodam savu vienotību. Amen.

Otrā diena, 19. janvāris

“Kur ir jaundzimušais jūdu Ķēniņš?” (Mateja 2:2)

Pārdomām

Saskaņā ar Jeremija liecību Izraēļa karaļi ir slikti vadītāji, jo viņi ir sašķēluši un izkaisījuši savu tautu. Viņiem valdot, nācijas tika iznīcinātas un cilvēki bija spiesti doties trimdā. Tā vietā Kungs apsola karali, kurš būs gans, “valdīs ar gudrību un zemē aizstāvēs tiesu un taisnību”, un sapulcinās kopā sava ganāmpulka avis.

Mūsu pasaulei ir vajadzīgi labi vadītāji, tā nepārtraukti meklē kādu, kas spētu šīm ilgām atbildēt. Kā atrast šādu vadītāju? Vienīgi Kristū mēs esam redzējuši tāda karaļa vai vadītāja paraugu, kurš rīkojas pēc Dieva sirds. Būdami aicināti Viņam sekot, mēs arī esam aicināti aizgūt par savu to veidu, kā Viņš valda, būdams kalps, – pasaulē un Baznīcā. Kristus neiznīcina un nešķeļ, bet gan ceļ un pulcina kopā Dieva vārda slavai. Viņa likuma pamatā nav egoisms, un Viņš neizmanto spēku. Gluži pretēji, Viņā mēs redzam mīlošu un pazemīgu kalpu, kas neuzlūko par ieguvumu būt vienlīdzīgs ar Dievu. Kristus ir nācis kalpot, nevis lai kalpotu Viņam, un Viņa mācekļi ir aicināti rīkoties tāpat.

Šodien daļa Vidējo Austrumu iedzīvotāju ir spiesti būt trimdā, jo tiesa un taisnīgums ir kļuvuši par retumu ne tikai šajā reģionā, bet visā pasaulē. Un tomēr mūsu cerība paliek nesatricināma .. .

Gan pasaulē, gan Baznīcā vadītājiem ir atbildība, lai Dieva tautu tiktu drīzāk pulcināta, nevis izkaisīta un šķelta. Ambīcijas, varas kāre un personiskais labums ir pamatā visām šīm plaisām, kas vārdzina gan pasauli, gan Baznīcu. Jo uzticīgāk kristieši sekos Kristum-kalpam, jo vairāk šķelšanās pasaulē un Baznīcā tiks uzveikta. Iestājoties par taisnīgumu un mieru visiem, mēs pazemīgi liecinām par karali-ganu un arī citus cilvēkus spēsim ievest dzīvē Viņa klātbūtnē.

Lūgšana

Dievs, kas esi mūsu vienīgais patvērums un mūsu vienīgais spēks, mēs slavējam Tevi, jo Tu esi taisnīgs un labs. Mēs atzīstamies Tev, ka bieži vien mēs sekojam tam paraugam, ko mums piedāvā pasaules vadītāji. Palīdzi mums meklēt mūsu Kungu Jēzu Kristu nevis vareno pilīs, bet vienkāršajā silē un līdzināties Viņam Viņa labestībā. Iedrošini mūs, lai sevī radām vietu, kurā mēs spētu cits citu uzņemt saskaņā ar Tavu gribu. Mēs to Tev lūdzam Kristus vārdā, kurš kopā ar Tevi un Svēto Garu valda godībā mūžīgi mūžos. Amen.

Trešā diena, 20. janvāris

“Šo ziņu dzirdot, ķēniņš Hērods izbijās un līdz ar viņu visa Jeruzaleme.” (Mateja 2:3)

Pārdomām

Kungs ir nācis mūsu vidū. Kristus atnākšana iztraucē to, kā rit pasaule. Pretēji tik daudziem valstu vadītājiem Kungs nāca pazemībā atmaskot netaisnības un apspiestības ļaunumu, kas iet kopsolī ar varas kāri un sociālajiem panākumiem. Jēzus atnākšana mudina uz sirds atgriešanos un uz dzīves pārveidi, lai cilvēki tiktu atbrīvoti no visa, kas viņiem laupa cilvēcisko cieņu un ir par iemeslu bezcerībai. Jēzus mums parāda, ka Dievs ir kopā ar tiem, kas cieš, jo ikvienam cilvēkam ir tiesības tikt cienītam kā Dieva mīļotajam bērnam. Jēzus klātbūtne sēj satraukumu arī tādēļ, ka Kristus sašūpo bagātnieku un ietekmīgo ļaužu laivu – izbiedē tos, kuri kalpo vienīgi savām interesēm un atstāj novārtā kopējo labumu. Savukārt tiem, kuri rīkojas miera un vienotības labā, Kristus atnākšana nes gaismu un cerību.

Šodien mēs esam aicināti uz konstruktīvu kustību, lai mīlestība un taisnīgums kļūtu par mūsu pasaules realitāti. Tas prasa, lai mēs apdomātu un atzītu situācijas, kurās ceļi, pa kuriem ejam, neved uz taisnīgumu un Dieva mieru. Ja kristieši apvienotu spēkus, lai vairotu taisnīgumu un mieru, viņu pūlēm būtu lielāks spēks. Un tādā gadījumā viņu atbilde uz lūgšanu par kristiešu vienotību top skaidrāka citiem cilvēkiem, kuri tad var Kristus sekotājos ieraudzīt Viņa klātbūtni šodienas pasaulē. Ar saviem vārdiem un darbiem mēs varam nest cerības gaismu tik daudziem, kuri joprojām mīt politiskas nestabilitātes, nabadzības un .. diskriminācijas tumsā. Labā Vēsts ir tā, ka Dievs ir uzticīgs, bez mitas Viņš mūs stiprina un sargā no ļauna, mūs mudina strādāt citu labumam – it īpaši to labā, kuri dzīvo ciešanu, naida, vardarbības un sāpju tumsā.

Lūgšana

Kungs, Tu mūs izvedi no tumsas un aizvedi pie Jēzus. Mūsu dzīvē Tu liki atmirdzēt cerības zvaigznei. Palīdzi mums būt vienotiem mūsu apņēmībā atjaunot Tavu mīlestības, taisnīguma un miera valstību un tādējādi būt par cerības gaismu visiem tiem, kas ir bezcerības un vilšanās tumsā. Ņem mūs aiz rokas, Kungs, lai spējam Tev sekot savā ikdienas dzīvē. Kamēr vien sekojam Tev, liec pagaist mūsu bailēm un satraukumam. Lai mirdz Tava gaisma pār mums, lai tā iededz mūsu sirdis un mūs ar savu siltumu pārņem Tava mīlestība. Cel mūs Tev pretī, lai ceļamies pie Tevis, kas atteicies no sevis, lai mūs glābtu; lai visa mūsu dzīve slavē Tevi, Tēvs, Dēls un Svētais Gars! Amen.

Ceturtā diena, 21. janvāris

“Un tu, Betlēme, .. nebūt neesi mazākā starp Jūdas lielpilsētām.” (Mateja 2:6)
 

Pārdomām

Mazajā un necilajā Betlēmes pilsētiņā Kungs, Dieva Dēls, ienāca šajā pasaulē. No pieticīgas lauku meitenes klēpja Viņš, tapis miesa, dzima un izvēlējās kā cilvēks dzīvot apslēptībā un vienkāršībā. Viņš kļuva sēkla laukiem, raugs mīklai, maigs gaismas stars mūsu acīm, un šī gaisma pārņēma visu zemi. Eifratas tumsā mums piedzima valdnieks, mūsu dvēseles gans un sargātājs. Un, lai arī bija gans, Viņš kļuva arī Jērs, kas nesa pasaules grēkus, lai mēs tiktu glābti.

Lai arī Betlēmei nebija lielas nozīmības starp lielajām Jūdas ciltīm, šo vietu iezīmēja Tā piedzimšana, kurš izrādījās Gans starp ganiem un Karalis starp karaļiem. Vārdu “Betlēme”, kas nozīmē “maizes klēts”, var uzlūkot kā Baznīcas metaforu – jo Baznīca nes pasaulei dzīvības maizi. Baznīca, šodienas Betlēme, joprojām ir vieta, kurā nabagi, tie, kuriem nav varas, vismazākie ir laipni gaidīti, jo tajā ikvienam ir vieta. Visi šie sapulcinātie graudi kopā ir gūtā raža. Un šim vienreizīgajam raugam ir milzu spēks. Šo staru satikšanās top par gaismu, kas mūs vada.

Iemānīti politiskas nestabilitātes, alkatības kultūras pieauguma un šīs pasaules varas neģēlīgas izmantošanas lamatās, kristieši Tuvajos Austrumos – tāpat kā citviet – ir vajāšanu upuri un jūtas nostumti sabiedrības nomalē, bažīdamies par vardarbību un netaisnīgumu. Un tomēr viņos nav baiļu, jo Gans soļo ar viņiem kopā, viņus vieno vienā ganāmpulkā un dara šo ganāmpulku par savas mīlošās klātbūtnes zīmi. Savā vienotībā viņi ir raugs, kas liek celties visai mīklai. Viņā, savā Labajā ganā, tie redz pazemības paraugu, dzird Viņa aicinājumu pārvarēt šķelšanos un tapt vienotiem vienā ganāmpulkā. Lai arī viņu nav daudz, savās skumjās viņi seko Jēra pēdās – seko Viņam, kurš cieta par pasaules pestīšanu. Lai arī viņu nav daudz, tie ir stipri cerībā un tiem netrūkst nekā.

Lūgšana

Labais Gans, šķelšanās Tavā ganāmpulkā apbēdina Svēto Garu. Piedod, ka tik vāji ir mūsu centieni un tik gausi pildām Tavu gribu. Dod mums tikumos spēcīgus ganus, ganus, kuru sirds būtu līdzīga Tavai sirdij un kuri prastu pazīt šķelšanās grēku un ar taisnīgumu un svētumu vestu Baznīcu pretī vienotībai Tevī. To mēs Tev lūdzam, Kungs, uzklausi mūsu lūgšanu! Amen.

Piektā diena, 22. janvāris

“Un, lūk, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumos, gāja viņiem pa priekšu.” (Mateja 2:9)

Pārdomām

Raksti mums bieži atgādina, ka Kungs Dievs soļo kopā ar savu tautu, to sargā un ir par to nomodā dienu un nakti. Vienlaikus – ceļš ne vienmēr ir taisns: brīžam esam spiesti atgriezties izejas punktā, brīžam jāatgriežas pa citu ceļu. Tomēr visa mūsu gājuma laikā varam būt pārliecināti, ka Dievs, kurš “ne snauž, ne guļ”, mūs sargā, bīdamies, lai mūsu kāja nepaslīd un mēs nepakrītam.

Pat visdziļākajā tumsā Dieva gaisma ir ar mums. Viņa gaisma mirdz ar praviešu starpniecību – tie bija sūtīti vadīt Dieva tautu tās ceļā un atgādināt par derību, ko Kunga ar savu tautu bija noslēdzis. Izcilā veidā, laikiem piepildoties, Dievs sūta savu viendzimušo Dēlu Jēzu Kristu. Viņš ir gaisma, kas vada visas tautas, Dieva godība šajā pasaulē, dievišķās dzīvības avots, zīmogs, apliecinot jaunu derību ar savām asinīm.

Ceļš, pa kuru ejot sasniedzama kristiešu vienotība un ciešāka savienošanās ar Kristu, ne vienmēr ir skaidri redzams. Mūsu patiesajos centienos pašu spēkiem sasniegt vienotību, diemžēl ir viegli pazaudēt savā redzeslokā Rakstu fundamentālo vēsti: Dievs neatstāj savu tautu, pat neveiksmē un sašķeltībā ne. Tā ir cerības vēsts ne tikai kristiešiem, bet visai pasaulei. Kā mums atgādina stāsts par Austrumu gudrajiem, pateicoties tam, ka šī zvaigzne ir atspīdējusi, Dievs vada mūs visus, lai kas mēs būtu, – vada pie Kristus, pasaules gaismas.

Dievs sūta Svēto Garu, kura gaisma mums ļauj ar ticības acīm skatīt patiesību par dievišķo Bērnu un saklausīt aicinājumu uz vienotību un it visa izlīgumu ar Viņu. Šis Gars mūs ved no tumsas un sāpēm uz Kristus gaismu un dzīvību.

Lūgšana

Kungs, Dievs, mūsu Tēvs, Tu sūtīji zvaigzni, lai tā vada Gudros pie Tava viendzimušā Dēla. Dari, lai aug mūsu cerība uz Tevi un lai mēs ik brīdi sajūtam, ka Tu soļo mums līdzās, ka esi nomodā par savu tautu. Māci mūs, lai ļaujam Svētajam Garam mūs vadīt, lai arī cik savāds būtu ceļš, – lai Svētais Gars mūs vada uz vienotību Jēzū Kristū, pasaules gaismā. Atver mūsu acis uz Tavu Garu un stiprini mūs ticībā, lai varam apliecināt, ka Jēzus ir Kungs, un lai mēs spējam Viņu pielūgt un priecāties Viņā, kā to darīja Gudrie Betlēmē. Dāvā mums šīs svētības Tava Dēla Jēzus Kristus vārdā. Amen.

Sestā diena, 23. janvāris

"Tie redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza." (Mateja 2:11)

Pārdomām

Kad Austrumu gudrie no savām tālajām zemēm ieradās Betlēmē un ieraudzīja Bērnu un Viņa Māti, tie krita uz vaiga Viņa priekšā. Piedzīvojot, ka Dievs mums atklājas, mēs nolaižam acis un liecam ceļus. Tāpat, ieraudzījis degošo ērkšķu krūmu, Mozus aizklāja seju, bīdamies uzlūkot Dievu. Kad mācekļi redzēja augšāmcelto Kristu kalnā Galilejā, viņi bija izbrīnīti un apstulbuši. Un vienalga tie Viņu pagodināja. Debesu kultā divdesmit četri vecajie pielūdz To, kurš sēž tronī. Nonākot Dieva klātbūtnē, tāda ir mūsu atbilde: mēs redzam, mēs esam saviļņoti, mēs pielūdzam.

Un vienlaikus – vai mēs redzam? Vai esam saviļņoti? Vai patiešām pielūdzam? Cik reižu mēs skatāmies, bet neredzam, mūsu acis paliek aklas Dieva klātbūtnes priekšā? Kā lai mēs spētu patiesi pielūgt, ja vispirms neredzam? Savā šaurajā skatījumā pārāk bieži mēs ieraugām tikai mūsu juceklīgās domstarpības, aizmirstot, ka tas pats vienīgais Kungs visiem ir piešķīris glābjošo žēlastību un ka visi mēs esam līdzdalīgi vienā Garā, kurš mūs ved uz mūžību. Bieži vien, kļuvuši kurli savā augstprātībā, mēs paklausām saviem pašu likumiem un cilvēciskajām tradīcijām un atstājam novārtā mīlestību, kurā dalīties esam aicināti, būdami tauta, kas šķīstīta ar Kristus asinīm, vienotā mīlestībā uz Jēzu, mūsu Kungu.

Būdamas kopienas, ko dzīvina Svētais Gars, mūsu Baznīcas mūs aicina kopā nostāties uz ceļa, kas ved pie Bērna Jēzus, lai mēs Viņu pagodinātu kā viena tauta. Līdzcietības Gars mūs vada citu pie cita, un, šādi vienotus, – mūs visus vada pie mūsu vienīgā Kunga. Vienīgi sekojot šim ceļa rādītājam, mēs spēsim “pielūgt garā un patiesībā”. Mūsu nākotne Dievā ir nākotne vienotībā un mīlestībā; mūsu ceļam uz šo mērķi ir jāatspoguļo šī pati patiesība par vienotību Kristū.

Lūgšana

Līdzcietības Dievs, Tu ļāvi aklajiem pazīt Tevi kā Glābēju, dod mums nožēlas žēlastību! Savā žēlsirdībā atdari mūsu acis un dari, lai pielūdzam Tevi, kas esi mūsu Dievs un Pestītājs. Neraugoties uz mūsu sāpēm un uz mūsu grēku smagumu, dari, lai mīlam Tevi no visas sirds. Lai spējam soļot kopā, Tavas gaismas vadīti, ar vienu sirdi un vienu garu, kā darīja Tavi pirmie mācekļi. Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir pār mums, lai kopā mēs dziedam Tavu slavu Svētā Gara vienotībā un lai liecinām par Tevi visiem, kas ap mums. Amen.

“Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.”

(Mateja 2:11)

Pārdomām

Savā svētceļojumā uz Betlēmi, maizes pilsētu, mēs uzlūkojam Gudros, kuri nākuši pagodināt Bērnu Jēzu. Viņi atvēra savus krājumus un pasniedza Bērnam-Karalim zeltu, vīraku un mirres.

Vēstures gaitā radušās domstarpības, aklā koncentrēšanās uz likumiem un rituāliem un interese par šīs pasaules lietām ir mūs sašķēlušas. Kādas dāvanas tad mēs esam sagatavojuši, lai tās pasniegtu Karalim, kurš ir nācis izgaismot mūsu dzīvi un mūs vest uz vienotības žēlastību? Mēs zinām, ka Dievs nevēlas mūsu bagātības vai upurus, bet gan Viņa varenība darbojas mūsu nabadzībā: “Zelta un sudraba man nav.” Kungs vēlas, lai mūsu sirds ir dzīva un mīl: sirds, kas pilna mīlestības pret Viņu un pret tiem brāļiem un māsām Kristū, no kuriem esam šķirti; sirds, no kuras kāpj žēlsirdības darbi; sirds, kas patiešām nožēlo grēkus un ilgojas mainīties.

Sagatavosim Viņam dāvanā sirdi, kas mīlestības pilna! Lai nokristu ceļos pielūgsmē, sirdij ir jābūt noskumušai par to grēku, kas mūs šķir, un paklausīgai Tam, kuram mēs kalpojam. Šī paklausība atdzīvina, dziedina un izlīdzina visu, kas salauzts un ievainots mūsos, ap mums un starp mums, kristiešiem.

Kristus jau ir devis vienotību savai Baznīcai. Mūsu vienotība aug, kad mēs dalāmies žēlastībās, ko esam saņēmuši mūsu dažādajās tradīcijās, un kad atzīstam, ka Kungs ir vienīgais mūsu dāvanu avots.

Lūgšana

Dievs, slava, pielūgsme un pateicība Tev! Tava Dēla epifānijā Tu sevi atklāji tiem, kuri jau sen cerēja uz Tavu atnākšanu, un arī tiem, kas Tevi negaidīja. Tev ir zināmas ciešanas, kas mūs ieskauj, sāpes, ko rada mūsu sašķeltība. Tu redzi pasauli, kura cīnās, un to, cik skarba šobrīd kļūst situācija Vidējos Austrumos – vietā, kurā Tu izvēlējies piedzimt un kuru svētdarīja Tava klātbūtne. Mēs Tevi lūdzam: dari, lai mūsu sirds un mūsu gars spēj Tevi pazīt! Lai mēs pievienojamies no tālienes nākušajiem gudrajiem vīriem, mēs lūdzam – atver mūsu sirdi Tavai mīlestībai un mīlestībai pret brāļiem un māsām ap mums. Dāvā mums vēlmi un līdzekļus darboties šīs pasaules pārveides labā un pasniegt cits citam dāvanas, kas spētu stiprināt mūsu vienotību. Dāvā mums savas dāvanas un svētības, kas ir nebeidzamas. Uzklausi mūsu lūgšanu Tava Dēla Jēzus Kristus vārdā, kurš dzīvo un valda kopā ar Tevi Svētajā Garā. Amen.

 Astotā diena. 25. janvāris

“Tie aizgāja uz savu zemi pa citu ceļu.” (Mateja 2:12)

Pārdomām

Mēs nezinām, ko domāja šie gudrie – viņi, kas bija eksperti astronomijā un navigācijā, – kad saņēma brīdinājumu atgriezties uz savu zemi pa citu ceļu. Varbūt tas viņus novirzīja no kursa, bet tā pati gaisma, kas izgaismoja viņu soļus, rādīja, ka ir cits ceļš, cita iespēja. Viņi bija aicināti mainīt virzienu.

Bieži vien mūs ir savažojuši ierastie rīcības veidi un skatījums uz pasauli. Kad šie ceļi ir neizejami, mums jājautā, kā lai tiek uz priekšu, kā lai turpina iesākto kustību. Dieva providence vienmēr ir klātesoša, rādot, ka mūsu priekšā paveras jauns ceļš. Dievs ir klātesošs, lai atjaunotu savu derību un lai mums palīdzētu uzveikt apmulsumu, ko sajūtam, sastopoties ar šķērsli. Mums vienkārši ir jāuzticas Mūžīgajam, kas mums ir dāvājis gaismu un kas vienmēr atradīs veidu, kā lai tiekam uz priekšu, kad pa ierastajiem ceļiem tas nav iespējams. Vienmēr ir iespējams jauns sākums, ja vien esam atvērti un gatavi ļauties Gara darbībai. Baznīcu vēsture var sniegt gaismu, un mēs raugāmies nākotnē, meklējot jaunus ceļus, kas mums ļautu turpināt atstarot Evaņģēlija gaismu ar atjaunotu degsmi un uzņemt citam citu tā, kā mūs ir uzņēmis Kristus Dieva godam.

Vecos ceļus iedamas, kristīgās kopienas ir attālinājušās cita no citas. Ejot jaunas takas, kurās vada Dievs, kristieši ir aicināti doties kopā un kļūt par svētceļojuma biedriem. Lai atrastu šīs jaunās takas, ir vajadzīga izšķiršana, pazemība un drosme. Ir laiks, lai atgrieztos un izlīgtu.

Lūgšana

Žēlsirdīgais Dievs, kad mēs zinām tikai vienu ceļu un domājam, ka jau atkal ir jāiet pa to, kad domājam, ka visi citi ceļi ir slēgti, un zaudējam cerību, Tu aizvien esi klātesošs. Tu esi jaunu solījumu Dievs. Tu esi klātesošs un atver mūsu priekšā jaunu ceļu, mums negaidītu ceļu. Mēs pateicamies Tev, jo Tu pārsniedz mūsu gaidas. Mēs Tev pateicamies par Tavu gudrību, kas pārsniedz mūsu izpratni. Mēs Tev pateicamies, jo Tu mūsu priekšā ver ceļus, kas bagātīgi sniedz negaidītas iespējas. Kad mēs pētām savas kartes un nerodam ceļu, dari, lai vienmēr mēs atrodam Tevi, kas mūs vadi īstajā ceļā. Caur Jēzu Kristu un Svētā Gara vienotībā lai Tev vienmēr izdodas mūs aizvest atpakaļ pie Tevis! Amen.