Par draudzēm, konfesijām un grāmatām

LBDS Kongresa gaisotnē uz sarunu par mūsu draudzēm, ekumenismu un grāmatām aicinājām LBDS bīskapa vietnieku, Garīdznieku brālības vadītāju, mācītāju un apgāda “Amnis” vadītāju Edgaru Godiņu.

Kādas ir Jūsu pārdomas pēc LBDS Kongresa?

Kongress bija labs un saturīgs. Ja uz to brauc tik daudz cilvēku, veltot savu laiku, uzmanību un finanses, tas rāda, ka ir jēga braukt. Pēdējos gados Savienības tikšanās ir devušas iedvesmu, idejas un ticības stiprinājumu. Savienībā šobrīd ir labs laikmets. Tā ir bīskapa Pētera Sproģa dāvana - spēt problēmām redzēt risinājumus un, dodot ievirzes, dāvāt uzticību nozaru vadītājiem, lai katru sasāpējušu problēmu virzītu uz izaugsmi. Kongresā redzējām apvienību un nozaru vadītājus ar dedzības dzirksti stāstām par paveikto un iekustinot mūs nākotnes plāniem.

Kas Jūs iedvesmo draudzēs?

Man patīk savest kārtībā to, kas īsti nedarbojas, - vai tā ir lietu funkcionēšana vai mašīna. Tas pats princips man ir svarīgs draudzēs. Kaut kur ir tie nepietiekamības punkti, kurus atkal savienojot, darbs var ritēt normāli. Ja izdodas, tad ir liels prieks, tas iedvesmo.

Kādi būtu Jūsu vārdi tām draudzēm, kurās palikuši tikai daži uzticīgie?

Es ļoti novērtēju šo cilvēku pašaizliedzīgo kalpošanu. Viņi to dara savam Kungam, citādi nebūtu spēka regulāri braukt, kurināt krāsni, tīrīt baznīcu un visu sagatavot dievkalpojumam, kaut arī atnāk tikai nedaudz cilvēku. Reizēm domāju, kāda būtu alternatīva, - varbūt pabraukt pārdesmit kilometrus un būt draudzē, kur vairāk cilvēku, aktivitātes, kur var redzēt, ka ticība pulsē? Ir draudzes, kas pastāv jau vairāk nekā 100 gadu, un tagad viena paaudze lai aizslēdz baznīcu? Viņiem ir ļoti grūti pieņemt lēmumu savu iepriekšējo paaudžu priekšā, kuras izturēja pat padomju laikus. Kaut Latvija kļuvusi cilvēku tukšāka, vēl arvien ir daudz dvēseļu, kas nav dzirdējušas vai satvērušas pestīšanas vēsti. Kur atrod iespēju veidot svētdienskolas darbu, pavērt durvis uz sabiedrību, tur saskata jaunas iespējas. Prieks par tādām draudzēm.

Veselīgās draudzēs daudz nozīmē garīdznieks - ar degošu sirdi par Pestītāju un uzticēto draudzi. Cilvēka spēju pilnība nav vienīgais priekšnoteikums sekmīgam darbam. Svētība ir redzama arī tur, kur vadītājs vai visa draudze ir izturējusi smagas krīzes, kurās Dievs devis pacietību, ticība ir noturēta, ir spēts saskatīt, uz ko Dievs ved Savu draudzi. Kas nav piedzīvojuši grūtus laikus, tie kašķējas par sīkumiem un katrs sargā savas pozīcijas. Kas izturējuši bēdas, ir palikuši tādi tīrāki, prot nošķirt savas intereses no draudzes lietām, vairāk rēķinās ar Dieva klātnību meklējumos un lēmumos. Un arī ticības dziļums. Reizēm cilvēki grib paši visu sakārtot: ja būs finanses un spējīgi cilvēki, tad viss notiks. Bet bez gaidīšanas un lūkošanās uz Dievu ir tikai īstermiņa attīstība. Ir tik svarīgi saviem “sviedriem” blakus redzēt - Dievs, tā ir Tava draudze, un mēs esam kādu laiku atbildīgi par to. Kur tiek uzturēta svētdzīve un izaugsme ticībā, tur svētību laiki draudzei neizpaliks.

Kas, Jūsuprāt, ir ekumenisms veselīgā izpratnē?

Ekumenisms ir citādu Kristus aicināto pieņemšana. Tā nav visu vienādība. Ieskatīšanās citā konfesijā paplašina redzesloku. Tas ir svarīgi, ja nepazaudē savu krāsu un vietu, savu aicinājumu. Baptistiem ir sava vieta, aicinājums, uzdevumi un cilvēki, kurus tikai mēs varēsim aizsniegt Kristum. Apzinoties sevi un respektējot, ka arī cits ir Dieva aicināts, ir viegli saskatīt arī atšķirīgajos Dieva aicinātos. Ekumenē drīkst mīlestībā izteikt, kāpēc es nedomāju tā, kā otrs. Tad lai viņš pats vērtē – kāds ir tā bibliskais pamatojums, vai tas ir kas ar laiku uzslāņojies un maināms, vai arī tā ir viņa pamatvērtība, kuru es vēl nesaprotu. Drīkst ieklausīties citā, cenšoties saprast, kādēļ pastāv dažādas ticības dogmas, pieņēmumi, prakses un kāds ir to pamatojums. To izprotot, rodas lielāka cieņa pret citām konfesijām. Domājot par atšķirīgo, jāuzmanās, lai savas ticības teoriju nesalīdzinām ar citu praksi, jo tā rodas nepamatota paaugstināšanās. Atklāsmes grāmatā Kristus staigā starp draudžu lukturiem un, uzmanies, ka nenostumj tavu lukturi! Ja Dievs kādu konfesiju nav nostūmis, tad ar kādām tiesībām es to drīkstu kritizēt? Dievs ir Kungs, un Viņš zina Savus aicinātos.

Jūsu pārziņā ir kristīgais grāmatu veikals “Amnis” ar dažādu kristīgu literatūru.

Tas, ka Savienības namā ir Latvijā lielākais kristīgās literatūras un dāvanu veikals, ir liela iespēja un atbildība. Nekad latviešu valodā nav bijis tik daudz kristīgu grāmatu, kā varam piedāvāt pašreiz. Pagājušajā gadā klāt nākušas vairāk nekā 100 jaunas grāmatas. Mums ir radoša sadarbība ar visām Latvijas kristīgajām izdevniecībām un izdevējiem. Savā ziņā esam kļuvuši par kristīgos izdevējus apvienojošu centru. Ziemassvētku laikā pie mums notika jau trešā kristīgo izdevēju tikšanās.

Pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums par “Amņa” piedāvātās literatūras sortimentu. Tas ir grūts jautājums, jo cilvēki izsaka kritiku par grāmatām atkarībā no savas līdzšinējās ticības pieredzes. Ir tikai viena nekļūdīga grāmata – Bībele, bet visās citās var atrast kaut ko, par ko teikt: “Es tā nedomāju!” Vai tas nozīmē, ka “Amnim” būtu jāpaliek tikai pie Bībelēm un baptistu grāmatām vai tomēr jāpaver durvis mazliet plašāk?

Šobrīd uzskatām, ka te vajadzētu būt visām ar kristietību saistītajām grāmatām. Ir grāmatas, kuras mēs iesakām. Ir tādas, kuras ir iespējams pie mums iegādāties, un tādas, kuras var dabūt, ja īpaši pajautā. Reizēm mēs sūtām grāmatas atpakaļ izdevējiem - ja tās ceļ naidu starp konfesijām vai tajās ir pilnīgi absurda mācība. Bet kopumā “Amnī” ir diezgan plaša literatūras izvēle, jo pie mums nāk dažādu konfesiju cilvēki ar dažādām vajadzībām - kāds meklē grāmatu ticības izaugsmei, cits - atziņu paplašinošu literatūru, vēl cits raksta pētījumu.

Man liekas, ka cilvēkiem ir jāmācās, kā lasīt grāmatas. Nevar katru grāmatu uztvert kā tādu, kam ir Bībeles autoritāte, ir jāpieiet ar savu kritisku vērtējumu. Reizēm grāmatās, kurās 2 vai 10 lappuses nav atbalstāmas, pārējais ir ļoti iedvesmojošs. Nevajag vairīties arī tādu grāmatu izlasīt un pateikt: “Nē, to es nolieku malā.” Esmu dzirdējis teicienu, ka lasīt grāmatu ir kā ēst zivi – garšīgo apēdu, bet asaku nolieku malā. Mēs jau nelasām grāmatas, lai pēc tam teiktu tikai: “Jā, tā arī es domāju.” Mēs lasām, lai arvien uzzinātu kaut ko jaunu un mūs bagātinošu. Kā teicis pravietis Jeremija: “Jums vairāk jārunā savā starpā ikvienam ar savu tuvāko un ar savu brāli par to, ko Tas Kungs atbildēja un ko Viņš ir teicis.” (Jeremijas 23:35) Grāmata ir brīnišķīga iespēja sarunāties par Dievu un ticību pāri savai izpratnei, laikam un attālumiem. Grāmatas lasīt ir jāiemācās.

 

Sagatavoja Silva Atvara un Līva Fokrote