Mans Glābējs - aprīlis 2021

Psalmi mums šķiet kā skaisti Israēla tautas liturģiskie dziedājumi. Taču aiz katra no tiem stāv reāla dzīve: ciešanas un prieks, uzvaras un sakāves, izdošanās un vilšanās. Caur psalmiem mēs varam atklāt paši sevi, saskatīt savu pieredzi ar Dievu un cilvēkiem. Psalmu poētiskā valoda ļauj mums tos attiecināt uz savu dzīves situāciju, kaut arī zinām, ka tas ir noticis citā laikā, vietā un ar citiem cilvēkiem.

“Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans Glābējs.” (Psalmi 118:14) Kad izlasām visu šo psalmu, mēs ieraugām cilvēku, kas ir cīnījies un uzvarējis. Cīņa būtu varējusi beigties arī ar sakāvi. Tad šis psalms izskatītos pavisam citādāk. Bet tagad psalmists ir prieka pilns. Taču viņš šo uzvaru saprot nevis kā savu sasniegumu, bet kā Dieva dāvanu. Viņš runā nevis par savu, bet Dieva uzvaru: “Dievs ir mans stiprums, Viņš ir mans Glābējs.” Viņš šajā cīņā Dievu ir piedzīvojis kā “spēku” un “glābēju”, un viņš nevar klusēt.

Stiprums
Psalmists nesaka, ka Dievs viņam ir devis cīņai spēku. Nē, Dievs ir bijis viņa stiprums. Šie vārdi izsaka vispirms jau to, ka cilvēks bez Dieva ir bezspēcīgs. Psalmists saprot, ka uzvara ir vienīgi Dieva nopelns, ka pats viņš cīņu būtu zaudējis. Un, ja Dievs ir cilvēka stiprums, tad viņam pašam nemaz nav jābūt stipram. Arī Pāvils ir sajutis šo kristīgo paradoksu: “Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Korintiešiem 12:10) Kaut mēs kļūtu mazāki Dieva priekšā un ļautu darboties Viņa spēkam! “Mans spēks nespēkā varens parādās." (2. Korintiešiem 12:9) Katru reizi, kad es apzinos savu vājumu, Dievs var būt mans spēks.

Glābējs
Par glābēju runā tad, kad cilvēks ir nopietnās briesmās. Psalmists neko tuvāk nepaskaidro, bet tie ir bijuši nopietni apdraudējumi, jo viņš runā par dzīvošanu miršanas vietā. Tas mums atgādina Lieldienu notikumu. Lielajā Piektdienā cilvēciski šķita, ka Jēzus piedzīvo lielu sakāvi. Bet Lieldienu rītā Viņš ar šī psalma vārdiem varēja teikt: “Tā Kunga labā roka dara varenus darbus.” Tas bija Dievs, kas Jēzu uzmodināja no mirušajiem un šķietamo sakāvi pārvērta uzvarā. Nāve un grēks tika uzvarēts. Lieldienās runa ir par miršanu un dzīvošanu, un par Glābēju, kas mums dod dzīvību un uzvaru. Mēs no savas personīgās pieredzes varētu pastāstīt, ko nozīmē “nevis mirt, bet dzīvot”, ko nozīmē augšāmcelties līdz ar Jēzu Kristu.

Šo psalmu Jēzus attiecina pats uz sevi, kad Viņš saka: “Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni.” (Mateja 21:42) Lieldienas ir padarījušas Jēzu par stūra akmeni. Par to domājot, vispirms prātā nāk stabilitāte. Stūra akmens nodrošina būves stabilitāti. Bet sākotnēji tam bija vēl viena funkcija: pēc tā orientēja sienas mūrus, lai ēkas stūri nepazaudētu taisno leņķi. Vai mēs par Kristu varam teikt, ka Viņš ir mūsu Glābējs, stūra akmens, kas nodrošina mūsu dzīves ēkas stabilitāti, un pēc kā orientējam tās būvi?

Slavas dziesma
Kāda ir mana atbilde Dievam par to, ka Viņš ir mans stiprums un Glābējs? Vai nav tā, ka tad, kad krīze ir pāri, ar pateicību mēs esam skopi. Mēs izturamies tā, it kā tas būtu pašsaprotami, ka viss ir labi izdevies. Psalmists slavē Dievu. “Mana slavas dziesma” – tas nozīmē, ka pats Dievs ir viņa slavas iemesls un arī saturs. Tie ir ne jau tikai ar lūpām izteikti vārdi, šī slava nāk no sirds dziļumiem, tā ir pielūgsme. Kāda skaņa šodienas pasaulē ir manai dziesmai? Vai tā ir slavas dziesma Glābējam?
Ticība ir kaut kas dziļi personīgs starp cilvēku un Dievu. Protams, Viņš ir lielais un varenais Dievs, debess un zemes Radītājs, visuma Valdnieks, bet Viņš grib katram būt pavisam tuvu klāt dziļi personīgi. Mēs varam Viņu atzīt kā lielo Dievu, bet varam arī iet soli tālāk un piedzīvot Viņu kā personīgo Dievu. Tad mēs varētu kopā ar psalmistu teikt: “Mans Glābējs.” Lieldienas mūs uz to aicina.

Dr. Theol. Ilmārs Hiršs
mācītājs