Lieldienu svētība - aprīlis 2023

03.04.2023

 

Tā bija īpaša nedēļa toreiz Jeruzālemē. It kā viss bija kā parasti. Svētceļnieki ieradās templī, lai pienestu upurus Dievam. Daudz dzīvnieku tika nokauts, lai cilvēki varētu saņemt savu grēku piedošanu. Simti un tūkstoši meklēja ceļu pie Dieva, lai ar upura dzīvnieka starpniecību iegūtu mieru savā sirdī. Droši vien bija tie, kuri, savas rokas uz dzīvnieka galvas uzlikuši, priestera klātbūtnē ilgi sūdzēja savus grēkus. Viņu acīs bija asaras un nožēla. Bija arī tie, kuri to darīja formāli, pieraduši, ka tas jādara gadu no gada, vismaz trīs reizes lielajos svētkos. Grēku piedošana bija kļuvusi par rituālu, kaut ko tādu, kur varbūt lielākā nožēla bija nevis par izdarīto grēku, bet gan par to, ka būs jāzaudē viens no labākajiem lopiem, kurš bez vainas un trūkuma tika rūpīgi audzēts. Bet, gadsimtiem ejot, izraēlieši arvien biežāk saprata, ka formāla upura dzīvnieka atvešana un rituāla nokaušana dvēseles mieru neatnesa… Dievam caur psalma autoru bija jāsaka: “Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis? Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus! Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!" (Psalmi 50:13-15)

Upurēšanas sistēma nebija slikta, jo to Dievs deva Savai tautai. Bet cilvēku sirdis bija tālu no tā, lai saprastu, kāpēc par viņu grēkiem kādam ir jāmirst? Tā tas bija arī toreiz, tajā nedēļā, kurā notika pārsteidzoša pārmaiņa. Daudziem palika apslēpts, ka par visu cilvēku grēkiem toreiz pie krusta mira kāds Nevainīgais, pie kura nevis izsūdzēja grēkus, lūdza piedošanu, bet kuru zaimoja un apmētāja ar nievām un spļāvieniem. Paradoksāli, ka pavisam netālu joprojām tika nokauti upura dzīvnieki, kuru nāve spēja uz īsu laiku dot pārliecību, ka grēki ir piedoti. “(..) Ar vieniem un tiem pašiem kaujamiem upuriem, kas ik gadu pastāvīgi tiek pienesti, tā nespēj darīt pilnīgus tos, kas ar tiem nāk. Jo citādi vai gan upurēšana nebūtu mitējusies, ja upurētāji, reizi par visām reizēm šķīstīti, neapzinātos visus grēkus? Ar šiem upuriem gadu no gada tika atgādināti grēki, bet vēršu un āžu asinis taču nevar atņemt grēku!” (Ebrejiem 10:1-4)

Svētīgs ir tas cilvēks, kurš uzdrošinās nākt pie Dieva un savus grēkus atzīt.

Kurā brīdī cilvēki saprata, ka vairs nav jāupurē par saviem grēkiem? Ka tas noticis pirmajā Lielajā Piektdienā šajā pasaulē? Varbūt tad, kad 70. gadā pēc Kristus tika izpostīts Jeruzālemes templis, cilvēki sāka saprast, ka kaut kas ir beidzies un vairs neatjaunosies. Kurā brīdī šodienas cilvēks saprot, ka ar paša spēkiem, ar labiem darbiem, ar materiāliem ziedojumiem nav iespējams iegūt dvēseles mieru? Daudzi joprojām dzīvo ar šo iekšējo nemieru, jo nav, kas grēkus varētu viņiem piedot un atlaist. Vai tiešām ir iespējams piedzīvot to, ka mūsu grēki ir piedoti? Tik bieži mēs izvēlamies nevis satikt Dievu un atklāti izrunāt savus grēkus ar Viņu, bet gan spītīgi klusējam. 32. psalma autors pat piedzīvoja to, ka klusēšana Dieva priekšā padara situāciju vēl dramatiskāku. “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu” (3.p.). Neatzīts un neizsūdzēts grēks ietekmē ne tikai garīgu, bet arī fizisku pašsajūtu. Cilvēks jau Vecajā Derībā bija sapratis, ka grēka sekas var būt fiziskas sāpes ķermenī. Kamēr spītīgi klusējam, situācija nekļūst labāka.

Svētīgs ir tas cilvēks, kurš uzdrošinās nākt pie Dieva un savus grēkus atzīt. Mums tik bieži gribas taisnoties par to, kāpēc mēs grēkojam. Apstākļi, citi cilvēki, nogurums. Jā, tie, protams, mūs ietekmē. Bet tas nepadara mūsu grēku vieglāku. Ir jārunā ar Dievu pēc būtības. Un mums šodien ir Kristus, kurš uzklausa un piedod, kuram ir vara grēkus atlaist un dot mums sirdī dievišķu mieru. Lai nonāktu līdz tam, ka es esmu svētīgs, man ir jāatzīstas un no sirds jānožēlo izdarītais. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)

Edgars Mažis
Rīgas Āgenskalna draudzes mācītājs