Drosme runāt Dieva vārdu - aprīlis 2024

“Dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu” – šie vārdi no Apustuļu darbu grāmatas 4:29 ir daļa no pirmo kristiešu lūgšanas, ar kuru viņi griezās pie Dieva kādu notikumu sakarā, kas rezultējās ar to, ka “kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus” (4:31).

Tā bija parasta diena, kad Pēteris un Jānis gāja uz svētnīcu lūgt Dievu un redzēja, ka tiek nests kāds vīrs, kas jau kopš dzimšanas bija nevesels (3:1). Iespējams, apustulis Pēteris atcerējās Jēzus sacīto: ,,Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs” (Jāņa 16:24) un ,,visu, ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā” (Jāņa 14:13). Uz lūgumu dot kādu dāvanu, Pēteris atbildēja ar vārdiem ,,Nācarieša Kristus Vārdā – staigā” (3:6). Vai apustuļi zināja, kāds būs rezultāts? Nē. Šodien, lasot šo notikumu, viss liekas tik vienkārši, bet šī ir pirmā reize, kas Bībelē minēta, kad mācekļi izsaka šos vārdus. Ja vien mēs varētu būt līdzās apustuļiem un viņiem pajautāt… Bet varbūt viņu sirdspuksti būtu tik dzirdami, ka mūsu jautājumi būtu lieki. Lai kādas būtu mācekļu izjūtas, rezultāts ir šāds – līdz šim tizlais uzleca kājās, “viņš varēja staigāt: viņš iegāja ar tiem svētnīcā, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu” (3:8). Visi bija saviļņoti.

Vai bija kādas konsekvences? Jā, un uz tām ilgi nebija jāgaida. “Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, svētnīcas sardzes priekšnieks un saduķeji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam...” (4:1-3). Pirms nedaudz stundām Pēteris un Jānis vienkārši gribēja aiziet uz svētnīcu pielūgt Dievu, pēc tam doties atpakaļ uz mājām ierastajā dzīves ritumā. Bet tad tizlais saņēma dziedināšanu, pēc viņu sludināšanas ap 5000 vīru bija sākuši ticēt (4:4), un nu viņi paši atrodas cietumā. Vai tuvinieki to zina? Apustuļiem jaunais rīts uzaust ar jaunu izaicinājumu. Šī ir pirmā reize, kad viņiem jāiznāk no Kristus aizvēja. Iepriekš Jēzus bija nostājies priekšplānā, bet tagad – vien paši. Kā ir atrasties cietumā – valsts viszemākajā vietā? Kā mēs justos, esot kopā ar apustuļiem augsto priesteru un rakstu mācītāju priekšā, zinot, kādu lēmumi šie paši cilvēki pieņēma attiecībā pret Jēzu? Ārēji pratinātāji “redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību” (4:13). Kā bija patiesībā, mēs nezinām, bet Bībele un arī vēsture mums atklāj, ka arī varonīgi vīri un sievas dažkārt baiļojas.

Varonīgais Dāvids, kurš savā dzīvē bija nostājies pretī Goliātam, ķēniņam Saulam un vēl daudzus citus pieveicis, vienā no savām dziesmām saka: “...Jo man ir bailes...” (Psalmi 69:18). Neapstādināmais apustulis Pāvils aicina lūgt “lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu” (Efeziešiem 6:19). Arī tad, kad apustulis Pēteris un Jānis sastop savus ticības biedrus, viņi nedižojas ar piedzīvoto, bet visi vienojas kopējā lūgšanā, lai Dievs dod drosmi runāt. Ko runāt? ,,Tavu vārdu” (4:29). Līdzīgu vēlmi izsaka arī apustulis Pāvils. Vai viņš nebija jau kopš saviem skološanās gadiem sastapis daudzus izcilus skolotājus? Vai nebija savā dzīves ceļā ticies ar daudzām harizmātiskām personībām? Vai pats nebija daudz ko piedzīvojis un sapratis? Bet Pāvils saka: “Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sisto” (1. Korintiešiem 2:2).

Arī šodien situācija ir līdzīga. Mēs, kristieši, esam sastapušies ar Kristu. Arī šodien pasaulei ir vajadzīgs dzirdēt neko citu kā vienīgi Dieva vārdu. Pagaidām vēl varam brīvi sludināt Evaņģēliju. Ne visur un vienmēr tas iespējams, kā to redzam, piemēram, Somijā, kur bijusī ministre Peivi Resenena pauda Dieva Vārdu. Tāpēc lūgsim: ,,Dod saviem kalpiem (kalponēm) drosmi runāt Tavu vārdu!”

Jānis Balodis
Aizputes draudzes mācītājs