Krīze – būt bez Dieva
01.01.2010Intervija ar bīskapu Pēteri Sproģi. Publicēta ekumeniskajā izdevumā „Kas mūs vieno?” Nr. 1/2010 (8)
Kāda ir jūsu līdzšinējā ekumenisko attiecību pieredze Latvijā?
Par ekumeniskajām attiecībām Latvijā mēs patiešām varam būt pateicīgi. Mēs mēdzam pierast pie labā un nepamanīt, ka varētu būt arī citādi. Līdzīgi kā ģimenē, kurā ir abi vecāki, kas mīl savus bērnus, un tas šķiet pats par sevi saprotams. Kad parunājos ar cilvēkiem ārpus Latvijas, izrādās – tas nav pašsaprotami, ka baptistu bīskaps var būt pie viena sarunu galda, pārrunājot valstij svarīgas lietas, vai piedalīties kopīgā dievkalpojumā. Turklāt šīs nav formālas, bet ir tiešām sirsnīgas attiecības, kad vēlam cits citam labu. Domāju, ka to ir veidojuši aizvadītie padomju gadi, kad draudzēm vajadzēja turēties kopā, jo ienaidnieks bija ārpusē un nebija laika meklēt ienaidnieku savās rindās. Otrs veicinošais faktors ir tas, ka nav vienas dominējošās konfesijas. Lauku reģionos reizēm dominējošas tendences parādās, bet Rīgā ir jūtams līdzsvars. Vēl ietekmējis tas, ka visi Baznīcu vadītāji ir teoloģiski konservatīvi, ir bijusi veselīga ortodoksija. Citās valstīs ekumene ir apdraudēta, jo ir baznīcu novirzieni, kas aizved nepieņemamos liberālos uzskatos.
Nākamā gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību Rakstu vieta ir “Vienoti apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās”. Šķiet, ka visgrūtāk mums veicas ar vienotību mācībā un maizes laušanā. Vai tā ir?
Vispirms – vienotība nav pašmērķis, ko kristieši censtos panākt jebkuriem līdzekļiem. Tai jābūt vienotībai ap Kristu, ap patiesību. Minētā Rakstu vieta piemin apustuļu mācību, un ir jāsargās no diviem grāvjiem. Viens ir sektantiskais uzskats, ka tikai es esmu pareizs un, ja kāds domā nedaudz savādāk, tas jau ir atkritējs. Otrs galējais uzskats ir centieni panākt vienotību, ignorējot teoloģiju, ignorējot patiesību. Diemžēl abām šīm nostājām piemēru netrūkst. Ir tādi ekumeniskie piemēri Rietumos, kad patiesība tiek atšķaidīta un nolikta otrā plānā, kad ir kļuvis vienalga, kam tu tici, vai Kristus ir tavs Glābējs vai nav. Protams, mums jāmīl visi cilvēki, arī citu reliģiju cilvēki. Domāju, ka vienotība, kādu Kristus vēlas redzēt, ir vienotība kā laulībā – tā ir uzticība. Arī draudzes attiecības ar Dievu taču ir salīdzinātas ar laulāto attiecībām. Kad esam vienoti ar Dievu, Viņa likumiem, Viņa patiesību un žēlastību. Ir arī cita vienotība, kuru, kā lai to pieklājīgāk nosauc, varētu nosaukt par vienotību maucībā. Jēzus lūdza par saviem mācekļiem, lai viņi netaptu kā pasaule. Vēl ir kāds aspekts – nesen lasīju pētījumu, kurā bija teikts, ka cilvēki mūsdienās ir ļoti vāji izglītoti teoloģijā, vairs nav svarīgi, kam tu tici, jo katram jau sava ticība, sava patiesība. Ekumenisms, kad patiesība tiek novirzīta otrajā plānā, ir ļoti lēts ekumenisms. Tas man neliek tuvoties Kristum, ļaujot sevi pārveidot, attīrot no manis cilvēcisko, to, kas manā ticības praksē ir veidojies kā mans elks. Viens veids, kā meklēt vienotību, ir lūgt Kristum, lai Viņš mani attīra, atstājot būtisko, – es palieku pieķēries pie Kristus un tad redzu, ka arī mans brālis luterānis un katolis ir pieķērušies pie Kristus, un tur mēs sastopamies. Cits vienotības veids var būt, kad man ir vienalga, kam tu tici, jo īstenībā jau man ir vienalga arī tas, kam es pats ticu.
Kāpēc visdziļākajā vienotībā – pie maizes laušanas – kristieši nevar būt kopā?
Godīgi sakot, man ar to nav problēmas, es varu saņemt Dievgaldu arī citas konfesijas dievkalpojumā, bet, protams, ne tādā gadījumā, ja ar to apgrēcinu kādu citu. Primārais ir tas, kas notiek starp mani un Dievu. Ja mēs patiešām ticam, ka būsim ar Kristu sadraudzībā mūžībā un nespējam būt sadraudzībā ar Kristu šeit, virs zemes, tad mēs uztveram sevi pārāk nopietni. Mācībā jau kaut kādas atšķirības būs, bet, ja es saprotu, ka man ir brāļi un māsas citās konfesijās, kuri tic, ka ir tikai viens Dievs un nav cita ceļa pie Dieva Tēva kā tikai caur Jēzu Kristu, ka glābšana ir tikai Kristū, ka nav augstākas autoritātes par Svētajiem Rakstiem, tad redzu, ka mācības pamatos mēs esam vienoti. Svarīgi ir atšķirt būtiskos jautājumus, par kuriem mēs nesākam diskusiju, jo tie ir svarīgi glābšanai. Tā nebūs mīlestība, ja es šo patiesību noklusēšu. Ir vēl arī citi jautājumi, kurus varētu saukt par otršķirīgiem. Sektantisms rodas tad, kad mēs kādu otršķirīgu jautājumu pārvēršam par primāro. Ir svarīgi, lai šie abu veidu jautājumi neapmainītos vietām. Domāju, ka Dieva Gars uzrāda, kas ir tas, par ko tu esi gatavs iet nāvē, un kas ir mazāk svarīgs. Ir grūti izšķirt, kas ir patiesības kopums, kurā mums būtu jābūt vienotiem, lai varētu būt kopā pie Dievgalda. Centrālais ir tas, ka Dieva Dēls ir nomiris par maniem un taviem grēkiem un caur Viņa upuri mēs tiekam glābti un pārvesti no nāves dzīvībā. Jāskatās, vai tā nav mūsu iedomība vai lepnība, kas saka – jā, Kristus ir par mums miris, bet vēl tikpat svarīgas ir citas lietas, piemēram, vai Vakarēdienā lietojam vīnu vai vīnogu sulu. Katra konfesija pati lemj, kas tai ir būtisks, bet jāsaprot, vai mēs ar šīm pārējām lietām pagodinām Kristu vai padarām Viņu mazāku, vai pat nicinām. Tomēr konfesijas ir arī neizbēgamas un Dievs arī to lieto.
Kā ar kristietību un citām reliģijām – vai mūs kaut kas vieno?
Mūs vieno tas, kas mēs visi esam Dieva radīti, ka visi esam grēcīgi, ka Kristus par mums visiem ir miris un augšāmcēlies, ka mēs visi, par spīti savam grēcīgumam, joprojām atspoguļojam Dieva tēlu un līdzību, ka mēs bez Kristus esam izmisīgi pazuduši. Mūs vieno tas, ka Dievs katru no mums ļoti mīl un priecājas kopā ar eņģeļiem par katru, kurš top izglābts. Ar citu reliģiju pārstāvjiem mēs noteikti varam sadarboties sociālos, taisnības jautājumos. Mēs jau nevaram pateikt, ka vienotība pasaulē būs tikai tad, kad visi būs kristieši. Protams, vienu dienu visi tomēr locīs ceļus Dieva priekšā – vai nu izmisumā saprotot to, ka viņi Kristu ir nolieguši, vai priecājoties par pareizo izvēli Dieva žēlastībā. Tas ir tikai normāli, ja valstīs, kur, piemēram, ir daudz gan kristiešu, gan musulmaņu, vadītāji var apsēsties pie viena galda, lai domātu, kā mazināt noziedzību vai bezpajumtnieku skaitu pilsētā. Kristiešiem arī šajās sarunās ir jāpauž cieņa un mīlestība. Tomēr manā izpratnē tā nebūs cieņa pret šo maldu mācību, kurā viņi dzīvo. Tā būs cieņa pret Dieva līdzību šajā cilvēkā un pret šī cilvēka meklējumiem pēc patiesības.
Vai tā būtu saucama par maldu mācību?
Ja nu cilvēks ir uzaudzis tādā vidē, kur ir cita reliģija, Dievs arī caur to var strādāt, tomēr glābšana nav nevienā citā kā tikai Kristū. Kristus taču saka, ka nav neviena cita ceļa pie Tēva, kā vien caur Viņu. Ja viens cilvēks piedzimst, uzaug un nedzird kristīgu liecību un dzīvo pēc savas sirdsapziņas, viņš arī tiks tiesāts pēc sirdsapziņas, kā tas teikts vēstulē romiešiem. Tāpēc es noteikti neteiktu, ka visi, kas netic Kristum un nav kristīti, iet uz elli, noteikti nē. Visu redz tikai Dievs, un Viņš ir taisnīgs. Domāju, ka Dievs neaizsūta uz elli nevienu, kurš nav apzināti noraidījis Kristu. Tajā pašā laikā domāju, ka Kristus runā uz daudz vairāk cilvēku, nekā viņi paši to atzīst, jo īpaši Latvijā, un cilvēki izvēlas nevis Kristus taisnību, bet paštaisnību. Esmu pārliecināts, ka mūžīgās tiesas dienā neviens nevarēs teikt, ka viņš nesaprot, kāpēc ar viņu tā notiek. Katrs cilvēks ļoti labi sapratīs, ko viņš ir izvēlējies. Nedomāju, ka Dievs aizsūtīs uz elli hinduistu, kurš uzaudzis mazā ciematiņā un dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas, uztverot Dieva atklāsmi caur dabu un ģimenes tradīciju. Dievs taču viņam neteiktu – tev nepaveicās, ka pie tevis neatbrauca neviens no Rietumiem ar Bībeli rokās, un tāpēc tev jāiet uz elli. Protams, ka nē. Tomēr, ja Dieva Gars būs uz viņu runājis, sapnī vai kā citādi, un cilvēks būs atteicis, tad varētu būt cita saruna. Kungs mums ir teicis: “Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti.” Tas nozīmē – nesāciet dalīt cilvēkus, nevelciet līnijas, kurš ir glābtais un kurš ne.
Manuprāt, ir jāņem vērā attiecīgā ģeogrāfiskā vide, kurā to varbūt nevarētu saukt par maldu mācību, kaut gan – tie tomēr ir maldi. Tomēr, ienesot to Latvijas kontekstā, es to bez kompleksiem saucu par maldu mācību. Mēs nedrīkstam nicināt Kristu, jo neviens nevar tapt glābts citādi, kā caur Jēzu Kristu. Kad Svētais Gars nāca, Dievs teica: “Jūs būsiet Mani liecinieki līdz pasaules galam.” Jeruzalemē, Jūdejā, Samarijā un līdz pasaules galam. Kristus ir vajadzīgs arī Indijā un Pakistānā. Ar samierinošām sarunām un apkampšanos to nevar atrisināt.
Kāds ir Baznīcas uzdevums sabiedrībā?
Uzdevums ir plašs. Nesen biju Pasaules evaņģelizācijas kongresā Keiptaunā saistībā ar Lozannas kustību. Tur bija aptuveni 5000 dalībnieku no visiem kontinentiem, un Džons Paipers teica, ka kristiešiem jārūpējas par visām pasaules ciešanām, jo īpaši par mūžīgajām. Mums jāsludina patiesība, ka Kristus ir vienīgais risinājums mūžīgajām ciešanām, atšķirtībai no Dieva. Evaņģēlijam ir gan spēks, gan mērķis. Evaņģēlija spēks ir tas, ka cilvēks var iegūt glābšanu un brīvību. Mērķis ir tas, ka visas lietas var tikt atjaunotas. Baznīcas uzdevums ir sludināt evaņģēlija spēku, bet mērķim būtu jābūt iet un atjaunot, cīnīties par taisnību, godīgumu, kalpot nabagiem, arī rūpēties par dabu. Baznīcas uzdevums ir būt pilsētai kalnā, kas nevar tikt apslēpta, nepamanīta. Jautājumam jābūt nevis tik daudz par to, ko mēs varam gūt no valsts, kā tas, ko mēs varam savai valstij, savai pilsētai dot. Baznīcas uzdevums ir svētīt, mīlēt, mācīt visu, ko Kristus mums ir pavēlējis.
2010. gada rudenī Latvijā notika ievērojams evaņģelizācijas notikums – festivāls “Cerība”. Kādi ir iespaidi?
Man ir prieks, ka tik daudz draudžu varēja vienoties šim notikumiem, tās bija aptuveni 600 draudzes no dažādām konfesijām. Mēs vienojāmies ap būtisko, ap evaņģēliju, varējām nolikt pie malas vienu otru mazāk svarīgu jautājumu, jo sapratām, ka mūsu tautai ir jādzird par Kristu. No šāda viedokļa tā bija veselīga ekumene. Svarīgi, lai tagad draudzes spētu uzņemt tos cilvēkus, kuri šajā festivālā pieņēma Kristu, lai palīdzētu viņiem kļūt par Kristus mācekļiem, un tas ir ilgstošs process. Esmu Dievam pateicīgs par visu notikušo. Nedaudz žēl, ka mūsu ticība bija par mazu, ka nebijām sagatavojušies sagaidīt tik daudz cilvēku un visi netiks iekšā. Pirms festivāla nešķita, ka atsaucība būs tik ļoti liela. Sestdienā ielikām vēl papildu 2000 sēdvietu, bet ar to bija par maz, šajā dienā tika sasniegts arēnas “Rīga” apmeklētības rekords – vairāk nekā 14 000 cilvēku. Tas jau tuvojās robežai, ko pieļāva ugunsdzēsēji un policija, tāpēc nācās slēgt durvis, līdz ar to kādi pāris tūkstoši palika ārā. Par to tiešām bija žēl, jo noorganizēt translāciju uz ārpusi tik ātri nebija iespējams, turklāt bija auksts. Tomēr Dievs arī caur to strādā, ne jau mēs cilvēkus glābjam, bet Kristus. Ja cilvēki brauca meklēt patiesību, tad Dieva apsolījums – kas meklē, tas atrod, – noteikti piepildīsies arī šo cilvēku dzīvē.
Vēl pārdomas izraisa tas, ka preses izdevumi gandrīz pilnībā klusēja par šo notikumu. Trīs vakaros apmeklētība bija 38 000 cilvēku. Pavisam nedaudz par to uzrakstīja “Latvijas Avīze” un apmēram pusgadu pirms festivāla laikraksts Diena paķengājās, ka kristiešiem trūkstot naudas, tāpēc viņi taisīšot dvēseļu zveju. Reizēm ziņu raidījumi kā svarīgu pasniedz kādas vietējās slavenības dīvainu rīcību, bet tas, ka uz festivālu sapulcējās 38 000 cilvēku, tiem šķita nesvarīgi. Domāju, ka plašsaziņas līdzekļi bija apjukuši, jo nezināja, kurā kategorijā šo notikumu ielikt, un labāk izvēlējās nerakstīt neko. Tomēr tā bija laba vienotības liecība.
Sabiedrībā tagad daudz runā par krīzi. Vai arī Baznīcā ir krīze?
Kāds jau ir teicis, ka krīze ir tad, kad tev Dievs nav vajadzīgs. Krīze ir tad, kad tu piekrāp savu ģimeni, kad domā – ja spēj labāk nopelnīt, tad esi labāks par pārējiem, ka vari līdz ar to atļauties citus pazemot. Krīze ir tad, kad tu savu identitāti sāc balstīt savā karjerā, izglītībā vai bankas kontā, jo tas viss ved uz pazušanu, uz elli, un elle ir krīze. Pārējais ir tikai žēlastības līdzeklis, kas liek pamosties. Ja bērns pieliek pirkstu pie uguns, ir lielas cerības, ka šis bērns vairs ugunskurā neielēks, jo viņš zina, kas ir uguns.
Domāju, ka Baznīcā ir krīze, ja Baznīca aizmirst to, ko teicis Luters, ka Baznīcai katru dienu ir jāreformējas. Ja tā kļūst apsēsta pati ar sevi, ja svarīgāks par patiesības sludināšanu kļūst manas gaumes jautājums, piemēram, vai dievkalpojums ir atbilstošs manai gaumei. Baznīcā ir krīze, jo mēs kā cilvēki esam tendēti radīt elkus un tiem pieķerties. Ne velti pirmais bauslis ir “Es esmu Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus Dievus Manā priekšā turēt”. Ja draudzē savu gaumi, tradīciju, savu personību pārvēršam par elku, tad ir krīze. Cerams, ka Dieva žēlastībā mēs to laikus pamanām un nožēlojam. Tad rodas kāds risinājums, izrāviens uz priekšu un piedzīvojam to, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu. Domāju, ka šis ir īpašs žēlastības laiks un, ja ļausim Dievam darboties, Latvijā var notikt procesi ar tālejošu efektu arī ārpus Latvijas. Viens šāds process varētu būt saistīts ar Baznīcas atjaunotni un ekumeni veselīgā izpratnē, otrs – ar jaunu draudžu dibināšanu. Latvijā vajadzīgas daudzas jaunas draudzes, ceru, ka to sapratīs visas konfesijas. Norvēģija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kurā kristiešu skaists pārstājis sarukt un sāk pieaugt. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka Norvēģijā pēdējo 20 gadu laikā liela uzmanība tiek pievērsta jaunu draudžu dibināšanai. Jaunu draudžu dibināšana saistās arī ar to, ka tiek uzturēta veselīga teoloģijas mācība, jo iziešana misijā liek izvērtēt, ko mēs sludinām. Ja draudze kļūst tikai par kristiešu pulcēšanās vietu, tad mēs sākam evaņģēliju vienpusēji piemērot savām vajadzībām. Ejot misijā, ir jāsludina pilns evaņģēlijs, pretējā gadījumā cilvēki vienkārši neglābjas, viņu dzīve nemainās. Reizēm Baznīcā ir tāda sterila vide, kurā esam iemācījušies slēpt savus grēkus un vairs nepamanām, ka evaņģēlijs kļuvis atšķaidīts. Tas nenozīmē, ka jābrauc pāri pār jūrām, atliek pāriet pāri ielai. Tur cilvēks nav iemācījies liekuļot un pateiks, ja sludināšana nedarbojas. Tad mums atliek izmisumā iet atpakaļ pie Svētajiem Rakstiem, pie evaņģēlija. Uz āru neejot, to var ātri pārvērst par morāles sludināšanu. Arī morāle ir vajadzīga, bet glābšanai vajadzīgs Kristus. Zāles Baznīcas veselībai ir misija. Nevis misija kā viena no draudzes nozarēm, bet tas, ka draudze pati ir misija.
Anda Done – "Kas mūs vieno?"