Ieskats Dieva stāstā - intervija

Dieva stāsts ir neaptverami plašs. Lai kaut nedaudz paplašinātu mūsu skatpunktu uz to, šoreiz uz sarunu aicinājām Dr. Mego Remmelu – mūsu kaimiņu, bijušo Igaunijas Baptistu savienības vadītāju un Eiropas Baptistu federācijas prezidentu.

 

Padomju laikā Latvijas draudzēm bija cieši kontakti ar draudzēm Igaunijā – ciemošanās vienam pie otra, kopīgas dziesmas, draudzības, dievkalpojumi un pat palīdzība baznīcu celtniecības projektos un remontdarbos. Joprojām esam tuvi kaimiņi, bet šķiet, ka zinām viens par otru nedaudz mazāk nekā tajā laikā. Pastāstiet, lūdzu, kas jauns Igaunijā?

Vispirms liels paldies, ka tiku uzaicināts uz šo sarunu. Šis jautājums ved mani atpakaļ uz bērnību un liek atcerēties pirmo ciemošanās Latvijā un jūsu draudzēs, kas notika septiņdesmitajos gados. Biju tur kopā ar savu brāli, vecākiem un Tallinas Nommes draudzes jauniešu kori. Ciemojāmies Rīgā, bijām kopā dievkalpojumos, sadraudzībā. Atceros, ka mūs savās mājās uzņēma kāda ģimene; māja bija tik pilna, ka manam brālim guļvietu saklāja dzīvojamajā istabā zem klavierēm. Bet neviens nesūdzējās, visi bija tik priecīgi par iespēju satikt citus kristiešus un liecināt par to, ko Dievs darīja mūsu valstīs šajā padomju okupācijas un totalitārā ateisma ierobežojumu apstākļos.

Pirms dažiem gadiem, kad biju Igaunijas Baptistu savienības vadītājs, nolēmām atjaunot attiecības ar LBDS, mācīties viens no otra, iedrošināt, līdzdalīt savu vīziju, pārrunāt jaunu draudžu dibināšanas iniciatīvas, draudžu atjaunotni un attīstību, mentoringa programmas, vadītāju izglītības un misijas darba aktivitātes. Jūs un jūsu vadītāji ir bijuši liela svētība un iedrošinājums mums. Esmu priecīgs, ka mēs, savukārt, esam varējuši dot iespēju jūsu jaunajiem vadītājiem mācīties TCM starptautiskajā institūtā, kas ir mūsu semināra sadarbības partneris, kur var iegūt maģistra grādu praktiskajā teoloģijā. Pašlaik veidojam jaunu programmu, kuru plānojam piedāvāt arī angļu valodā starptautiskajiem studentiem, tā būs maģistra programma misioloģijā.

Ja runājam par draudzēm Igaunijā, pēdējie divi pandēmijas gadi, protams, ietekmējuši mūs visus. Šis laiks mums devis arī diezgan daudz vielas pārdomām un analīzei – kas galu galā šodien ir draudze? Man šķiet, ka šajā laikā Dieva Gars ir mācījis mūsu draudzēm attīstīt vismaz divas lietas. Pirmā lieta ir acīm redzama – mēs esam mācījušies radoši lietot elektroniskos medijus. Arvien vairāk ir to cilvēku, kas evaņģēliju sadzird dažāda veida video stāstos, audio aplādēs, sociālajos medijos. Domāju, ka šī tendence turpinās pieaugt. Otrs, ko esam mācījušies – veidot māceklības attiecības, kas varētu darboties arī tādos apstākļos, ja nebūtu pat elektrības. Tās ir attiecības ticīgajam ar neticīgo, tās ir mazās grupas trīs līdz divpadsmit cilvēkiem, gluži kā Jēzus to darīja. Pandēmijas laiks iemācījis mums pastaigāties un sarunāties svaigā gaisā, iet lūgšanu pastaigās, satikties mazākās misionālās kopienās. Baznīcu durvis var aizvērt, bet draudzēm ir jābūt dzīvām.

Šajā izaicinošajā laikā esat bijis Eiropas Baptistu federācijas prezidents. Laikā, kad grūtības un izaicinājumi ir visās valstīs, visās draudžu apvienībās. Šis laiks mūs darījis stiprākus vai vājākus?

To pašu, ko Igaunijā, esmu redzējis visā Eiropā, Tuvajos Austrumos un Centrālajā Āzijā – baptistu draudzes kļuvušas daudz radošākas. Pat mazas lauku draudzītes noorganizējušas tiešsaistes iespējas sludināšanai un sadraudzībai. Islāma valstīs tūkstošiem musulmaņu, pateicoties elektroniskajām iespējām, iepazinušies ar kristiešiem. Daudzas draudzes, sniedzot praktisku palīdzību dziļi bezcerīgās situācijās, izdarījušas daudz vairāk nekā mēs, kas dzīvojam salīdzinoši ērtajā Rietumu pasaulē, spējam iedomāties. Kā teica Libānas evaņģēlisko baptistu draudžu konvencijas vadītāji –  kad tuneļa galā nav gaismas, mums pašiem jābūt par gaismu. Interesanti, ka mēs kā cilvēki meklējam komfortu, ērtības, bet Dievs var lietot pat visneērtākos un nepatīkamākos apstākļus. Nekas nav par šķērsli, lai atklātos Dieva labums. Kad draudzes to saprot, tās ne vien kļūst vienotas, tās kļūst arī misionālas.

Kas ir preventīvie vai ārstniecības līdzekļi, kas palīdz draudzēm šajā laikā palikt garīgi veselīgām?

Par draudzes veselību šajā laikā liecina spēja piemēroties pārmaiņām. Šķiet, ka vislabāk šo pandēmijas laiku pārdzīvojušas un pārdzīvo draudzes, kuru vadītāji labi māk tikt galā ar pārmaiņām. Esam bijuši spiesti kļūt elastīgāki, koncentrēties vairāk uz saturu, nevis formu un to, kas bijis labs pagātnē. Jaunā normalitāte ir, ka vecā normalitāte ir pagājusi. Bet cilvēkiem joprojām ir un vienmēr būs nepieciešamība pēc dievišķām un cilvēcīgām attiecībām. Mūsu mērķis ir darīt cilvēkus par Kristus mācekļiem. Pasaulei labās ziņas par Kristu jāuzzina, redzot, kādi esam mēs, kristieši, un kādas ir attiecības mūsu starpā. Atcerieties, Jēzus teica, ka tāpat kā Viņš mūs ir mīlējis, tāpat arī mums ir jāmīl citam citu. Tieši no tā visi uzzinās, ka esam Viņa mācekļi, ja? mīlēsim cits citu. Tik vienkārši, vai ne? Bet tas nav viegli. Jo mīlestība vienmēr paplašina mūsu komforta zonas robežas. Un Jēzus ir mīlestība.

Baltijas Pastorālā institūta studenti, kā arī mūsu draudžu studenti TCMI pazīst jūs no lekcijām kristīgajā ētikā. Pasaule pašlaik pārraksta ētikas grāmatas. Lietas, kas gadsimtiem ilgi bija skaidras, tagad tiek apšaubītas un atmestas. Kā šajā laikā notiek ar kristīgo ētiku?

Kristīgā ētika nevadās pēc kādām citām normām. Mūsu “norma”, mūsu standarts ir Jēzus. Mēs skatāmies uz Viņu, Viņa raksturu. Mūsu dzīves mērķis ir kļūt līdzīgākiem Viņam. Viss, kas mums palīdz veidoties Viņa līdzībā, ir ētiski ļoti nozīmīgs. Jā, protams, mums nepieciešamas arī bībeliskas normas. Normas ir kā spēles noteikumi, piemēram, spēlējot futbolu vai orķestrī atskaņojot simfoniju. Labs spēlētājs vai komandas loceklis nav tas, kurš stingri seko visiem noteikumiem, bet gan tas, kas lieliski spēlē spēles noteikumu ietvaros. Mūsu izcilība ir iemiesota Jēzū, mūsu Kungā. Jo vairāk sekosim Viņam, jo tikumīgāka kļūs mūsu dzīve. Tas attiecas gan uz mūsu personīgo raksturu, gan arī uz draudzēm.

Kā jūs vēlētos, lai šo laiku atceras un ataino kristīgās baznīcas vēstures grāmatās?

Labs jautājums. Neesmu bieži tādā veidā par to domājis. Es ticu, ka vēsturi raksta Dievs, nevis mēs. Vēsture ir Viņa stāsts (angļu val. history – vēsture, His story – Viņa stāsts). Mūsu stāsts vienmēr tiek stāstīts no noteikta skatpunkta, tā tas ir arī ar baznīcas vai draudzes vēstures stāstu. Tādēļ tas ir nepilnīgs stāsts, jo mūsu skatpunkts ir limitēts. Kādu dienu mums atklāsies lielais panorāmas skats, kurā redzēsim, kā Kungs raksta Savu stāstu mūsu stāstos un caur mūsu stāstiem. Es ceru, lūdzu un strādāju, lai Viņš tad varētu teikt: “Jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs man devāt ēst, es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert, es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt, es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims 21. gadsimta pandēmijas laikā, un jūs tik labi par mani parūpējāties…”

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija