25.03.2020 Pārdomas- M.Zīverts

25.03.2020

"Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš (Jēzus) gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" (Marka 4:37-38)

Daudzi cilvēki pasaulē ir atstājuši ticību Dievam, jo viņu dzīvē ir notikušas traģēdijas un ciešanas. To visu piedzīvojot, cilvēki ir teikuši – Dievs gulēja, kamēr notika traģēdija. Viņš palaida garām svarīgāko manā dzīvē.
Varbūt tieši ar tevi tas ir noticis. Varbūt tu zini cilvēku, ar kuru tas ir noticis. Tas viss ir tāpēc, ka cilvēks nesagaidīja no Dieva to, ko bija iedomājies. Mācekļi ir pilnīgā izmisumā un nāves bailēs, jo laiva grimst, bet Jēzus guļ. Laiva grimst, bet Dievs klusē.
Tādus brīžus piedzīvojot, cilvēki mēdz atstāt Dievu. Ja tā padomā, kurš var gulēt vētrā, slapjumā izmircis un lielos viļņos? Tikai tas, kuram ir ticības pārliecība, ka notiekošais nav noteicošais. Ar esošo vētru viss nebeigsies.
Ieklausieties! Tas nav iemesls, lai atstātu ticību uz Dievu. Tie cilvēki, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu, kurus Viņš mīlēja, ar kuriem kopā bija ikdienā, piedzīvoja tieši to pašu, ko mēs piedzīvojam šodien - vētru, kas biedē! Atšķirība ir tā, ka mēs to iztēlojamies, taču viņi to redzēja ar savām acīm.
Ko tad? Dievs gulēja! Jēzus gulēja laivā, kamēr laiva grima. Taču ar to viss nebeidzās. Jēzus apsauca vētru, un jūra norimās. Iestājās miers. Jēzus ir Kungs pār vētrām. Arī pār šo. Uzticēsimies Jēzum!

LBDS Padomes brālis, mācītājs Mārcis Zīverts