20.04.2020 Pārdomas M.Balodis

“...daudzi sacīja: “Tas ir nomiris.” Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.” (Marka 9:26,27)

Citāts atrodams notikumā, kurā kāds tēvs meklēja brīvību savam dēlam no nešķīsta gara. Vispirms viņš meklēja palīdzību pie Jēzus mācekļiem, tad pie paša Jēzus. Šī tēva atziņa: “...ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums,” – atbalsojas šodien daudzos cilvēkos. Protams, Jēzus spēj. Tikai ne vienmēr veids, kā Dievs nes brīvību no mūsu problēmām, liekas saprotams un pieņemams cilvēkiem.
Toreiz Jēzus palīdzēja veidā, kas uz brīdi cilvēkiem lika domāt, ka zēns ir nomiris. Ja šādu cilvēku domāšanu attiecinām uz Dieva darbu grēka, slimību, traģēdīju un problēmu skartā pasaulē, tad cilvēkiem var likties, ka tāda Dieva palīdzība nemaz nav notikusi. Viņi netic mīlošam Dievam, tāpēc rezultātu interpretē kā zaudējumu.Taču mēs, kas ticam Dieva mīlestībai, varam cerētu uz to pašu, ko lasām šeit (27.pantā), proti, ka Jēzus to, ko atbrīvojot noved pie ārēji šķietama noslēguma, grib un arī pieceļ jaunai dzīvei.