17.03.2020 Pārdomas- E.Mažis

Manas acis arvien uz Kungu, jo Viņš izvilks no tīkla man kājas.
Pievērsies man un žēlo mani, jo esmu vientuļš un nabags!
Mani sirdēsti samilzuši – no šauriem žņaugiem izbrīvē mani!
Raugi manu postu un mokas, piedod man visus grēkus.
Psalms 25, 15-18

Katra jauna diena Latvijā atnes jaunu informāciju par saslimušajiem, par to, kā sargāt sevi, kā rīkoties veikalā, un daudz ko citu. Uz ko es fokusējos šajā laikā? Varam ievākt arvien jaunu informāciju, šausmināties, dalīties ar briesmu stāstiem, dusmoties uz tiem, kas neievēro karantīnu. Bet psalma autors aicina skatīties uz Dievu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē gan domāt par Viņu, gan klausīties uz Viņu. Lai tas notiku, mums vajadzīgs klusums, norimšanās, miers. Skatīšanās uz Dievu ļauj mums ieraudzīt arī sevi. Un šis ir laiks, kad jūtamies līdzīgi kā psalmists – vientuļi, nabagi, satraukti. Bet viņš neizvēlas visai pasaulei stāstīt par savām izjūtām. Sevis uzlūkošana aizved pie grēku nožēlas un piedošanas lūgšana Dievam. Fiziska karantīna mūs aizved pie dvēseles inventarizācijas. Jā, tajā ir daudz kā, kam tur nevajadzētu būt, lietas, notikumi, neatrisināti konflikti, sāpes, pazemojumi, jā, arī neizsūdzēti grēki. Psalma autors nesaka, kāpēc viņš ir nonācis tīklā, bet vienkārši lūdz Dieva palīdzību. Vienīgi Kristus var piedot mūsu grēkus un vadīt mūs tālāk. Vīruss ir kā tīkls, kurā varam nokļūt, bet Dievam ir vara un spēks mūs no šī tīkla atbrīvot.

LBDS Padomes brālis, mācītājs Edgars Mažis