12.02.2020 Pārdomas I.Rautmanis
12.05.2020
Šis ir gaidīšanas laiks. Gaidām, kas notiks. Gadām, kad viss beigsies. Gaidījām 12. maiju, tagad gaidām 9. jūniju un, iespējams, arī pēc tam turpināsim gaidīt. Gaidīt mūs aicina ne tikai valdība. Gaidīt mūs aicina arī Kristus, tikai jautājums – ko un kā gaidīt?
“Lai jūsu gurni ir apjozti un jūsu lāpas degošas! Esiet līdzīgi cilvēkiem, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam…. Jel saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā stundā zaglis nāks, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks stundā, kad jūs viņu negaidāt.” (Lūkas 12:35-40)
Gaidīt nav viegli, šķiet, tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Kristus nesaka, ka gaidīšana nozīmē palikt nolemtībā, ko diktē apstākļi, kas nosaka, ko es varu un ko nevaru darīt. Kristus teiktajā varam saskatīt, ka gaidīšana ietver vismaz trīs lietas. Pirmkārt – palikt nomodā; tāpēc ka mainījušies apstākļi, nav mainījies Kristus aicinājums mūsu klātesamībai uz šīs zemes. Otrkārt, būt gataviem, ka ir un būs zagļi, kas vēlēsies šajā laikā nozagt mums to, ko Kristus mums ir devis – vai tas būtu miers, uzticēšanās apsolījumiem, mūsu uzdevums vai identitāte. Gaidīšana nozīmē arī rīkoties – apstākļi nenoņem no mums atbildību par to, kas mums ir uzticēts, rūpes par to, kas mums ir dots – par mūsu fizisko un garīgo veselību, ģimeni, draudzi, līdzcilvēkiem.
“Laimīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu.” (Lūkas 43-44)
Lai gaidītu, vajadzīga liela izturība. Izturība lielā mērā ir atkarīgā no mūsu identitātes. Covid-19 izraisītajai krīzei un citiem apstākļiem nevajadzētu mainīt mūsu identitāti Kristū. Turpināsim aktīvi gaidīt uz Viņu!
sludinātājs
Igors Rautmanis
