11.02.2020 Pārdomas D.Pandars

11.05.2020

 

Bet mēs, brāļi, kādu laiku esam jutušies bez jums kā bāriņi; lai gan bijām šķirti tikai ārīgi, ne savās sirdīs, tomēr mēs savās lielajās ilgās neesam taupījuši pūles, lai jūs atkal redzētu. (1.Tesaloniķiešiem 2:17)

Pāvils bija šķirts no draudzes ārīgi, bet ne savā sirdī. Taču šķiet, ka daļa no mums pašlaik ir šķirti gan ārēji, gan arī savās sirdīs. Dažkārt tas bija pamanāms jau tad, kad vēl varējām būt kopā dievkalpojumos, bet daudzi palikām sirdīs šķirti.

Nereti mūsu sirdīm joprojām ir apkārt iedzimtā “sēta”, kura vēl nav Kristus spēkā nograuta. Šī viensētas domāšana īpaši pamanāma “ekrāna pandēmijas” laikā, kad cilvēki draudzē gaida, lai mācītājs viņiem piezvana, kamēr Bībele aicina viņus pašus zvanīt “cits citam”. Vārdi “cits citam” Jaunās Derības oriģinālvalodā izskan 178 reizes, un visvairāk tie attiecināmi uz mīlestības parādīšanu un uz celšanu ticībā. Cik bieži mēs piezvanām un painteresējamies cits par citu? Vai tomēr dzīvojam pēc principa “ne mana cūka, ne mana druva”?

Latvieši ir samērā patstāvīgi cilvēki, tāpēc ne vienmēr “uzbāžamies” citiem ar savu palīdzību, kā arī jūtamies neērti to pieņemt. Tas būtu labi, ja tas būtu bibliski. Draudze var būt vienota un stipra, ja tā funkcionē kā kopiena, taču tas prasa nojaukt rūgtuma, tiesāšanas, skaudības un aprunāšanas sienas. Bibliski ir “uzbāzties” ar Evaņģēliju un mīlestību saprāta robežās. Neļausim “ekrāna pandēmijai” apslāpēt Dieva Garu, kuram neviens mūris nav par augstu, lai aizsniegtu cilvēku sirdis!

mācītājs
Dainis Pandars