09.04.2020 Pārdomas M.Anševics

Katru gadu, īpaši „Zaļajā ceturtdienā”, manas domas gandrīz automātiski pieslēdzas pie notikuma Ģetzemanes dārzā, kur, manuprāt, notiek kaut kas patiesi īpašs. Īsi pirms sagūstīšanas Jēzus vienatnē lūdza Dievu: „Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek! Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk.” (Lūkas ev. 22:42-43)

Kaut arī Viņš bija Dieva Dēls, Jēzum kā cilvēkam nebūt nebija viegli pieņemt krusta nāves ciešanas. Viņš labi apzinājās savu uzdevumu, bet, apzinoties fiziskās un garīgās ciešanas, arī Viņa lūgšana savam Tēvam ir ar cerību, ka varbūt ir kāda iespēja šo ciešanu biķeri nedzert. Tomēr Dieva atbilde ir nevis glābšana no ciešanām, bet sava klātbūtne un stiprinājums, lai būtu spēks un drosme ciešanām iziet cauri.

Pēdējās nedēļās ir dzirdēti viedokļi, ka spēcīga ticība Dievam ir garants, ka ar šī brīža aktuālo vīrusu saslimt nav iespējams un ārkārtas stāvoklis valstī nekādus zaudējumus neradīs. Domāju, ka ar šādiem vārdiem vajadzētu uzmanīties. Dievs ir apsolījis nevis brīvdienas no bēdām un grūtībām, bet savu klātbūtni un stipro roku, ar kuras palīdzību grūtībām var iziet cauri. Vai tad neskaitāmu Bībeles laika cilvēku un daudzās šodienas kristiešu liecības ir par to, ka ar viņiem nekas nenotika? Vai tomēr par to, ka grūtību epicentrā ir Dievs, kurš vienmēr ir blakus?

Dieva tuvumu vēlot...

LBDS Padomes brālis, mācītājs Mārtiņš Anševics