04.05.2020 Pārdomas I.Hiršs
04.05.2020
Lai visas tautas turas pie savu dievu vārdiem – mēs turēsimies pie Kunga, sava Dieva vārda mūžīgi mūžos!“ Mihas 4:5
Šodien mūsu tautai ir īpaša diena. Pirms 30 gadiem tika pieņemta Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Labi atceros to emociju pilno brīdi, kad mēs radio pārraidē skaitījām katru balsi „par“ un, starojošām sejām, pulcējāmies Daugavmalā. Tā bija brīnišķīga un nepelnīta Dieva dāvana mūsu tautai. Uz lūpām un sirdīs visiem bija viens vārds – neatkarība. Tagad gan daudz ko no toreizējām cerībām un sapņiem esam pazaudējuši.
Pravietis Miha pretstata tautas dievus dzīvajam Dievam. Jā, arī tautai ir savi dievi. Demokrātija, cilvēktiesības, mantkārība,– tie ir dievi, kuru priekšā šodien klanās pasaule. Bet Jēzus saka: "Mana valstība nav no šīs pasaules.“ Tajā nav neatkarības, tur nevalda demokrātija, bet monarhija.
Vai tas nozīmē, ka kristiešiem būtu jāatsakās no savas tautas? Nekādā ziņā! Runa ir par pamatvērtībām un prioritātēm. Par to, kā mēs vērtības izvēlamies un kas ir šīs izvēles pamatā. Kas ir tas nemainīgais, uz ko balstās mūsu dzīves ēka. Un ko mēs upurējam šo vērtību dēļ. Ja mūsu dievs ir paštaisnība, tad mēs saminam citu cilvēku jūtas, uzskatus un ticību, ja materiālā labklājība, tad būs jāupurē sava veselība un ģimene.
Vai neesam sākuši kārot pēc tautas dieviem, klanīties tiem un upurēt savu Kungu? Iztapt un pielāgoties pasaulei? Mūsu uzdevums ir pretējs: surogātu dievu vietā rādīt savai tautai visaugstāko vērtību – dzīvo Dievu.
Mīlēsim savu Latviju, strādāsim tās labā, lūgsim par to un rādīsim tai Glābēju Jēzu Kristu!
mācītājs
Dr. Ilmārs Hiršs
