Vārds disciplīna apzīmē procesu, kurā mēs palīdzam bērnam līdzināties Jēzum. Lūkasa evaņģēlijā lasām: "Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem". Process, kurā bērnam izstrādājas disciplīnas sajūta jeb paškontrole, ietekmē viņa domāšanas attīstību, viņa izturēšanos pret apkārtējiem cilvēkiem un Dievu. Disciplīnu nevajadzētu sajaukt ar sodu. Vārds disciplīna ir cēlies no grieķu vārda matheteno, kas nozīmē kļūt par skolnieku vai mācekli. Šis vārds ir ar pozitīvu nozīmi.
Sods vai nosodījums ir negatīvs. Šīs divas lietas nevajadzētu sajaukt. Saskati atšķirības!
Disciplīna
Sods
Pozitīva
Negatīvs
Palīdz bērnam pieņemt pareizus lēmumus nākotnē
Nosoda bērna darbību pagātnē
Palīdz bērnam veidot personīgo atbildību
Balstīts uz to, ko pieaugušie sagaida no bērna
Iedrošina bērnu uzvesties pareizi
Nosoda nepareizu uzvedību
Mīlestība, rūpes, vilšanās
Spriedze, aizvainojums
Bērns jūt pieaugušā rūpes
Atriebība
Disciplīna ir pareizu izvēļu, seku un robežu sistēma.Galamērķis ir pašdiscilpīna. Citiem vārdiem sakot, bērns, atstāts viens, izdarīs izvēli par labu tam, kas ir pareizs, nevis tam, par ko netiks sodīts. Disciplīnas mērķis ir radīt bērnam apstākļus, lai viņš saprastu savu uzvedību un paredzētu tās sekas. Katram skolotājam jājautā - nevis "Kā lai es bērnu sodu par to, ko viņš ir izdarījis?" , bet gan - " Ko bērns var mācīties no šīs situācijas?".
·Viņi domā, ka vienreiz bērniem piekāpjoties, nebūs nekādu seku.
·Viņi vienkārši grib kaut kā novadīt nodarbību.
·Viņiem nav personīgas attiecības ar bērniem.
Lai radītu pozitīvus apstākļus bērnu disciplinēšanai, skolotājiem pašiem jābūt disciplinēta dzīvesveida paraugiem. Pirmsskolas bērni ļoti daudz iemācās redzot piemēru. Veids, kādā skolotājs attiecas pret bērniem, ļoti stipri ietekmēs bērnu attieksmi vienam pret otru.
Ļoti svarīgi ir pret visiem izturēties ar cieņu. Nekad nebļauj pa visu klasi, izņemot, ja bērns ir briesmās. Pasaki, ka tu uztver bērnu kā vērtību, neskatoties uz viņa izturēšanos.Tāpat, uzmanies, ko tu saki pārējiem bērniem, vecākiem un skolotājiem par bērna uzvedību.
Radi vidi, kas liekcienīt sevi, citus un apkārtējās lietas.
Sens angļu sakāmvārds saka, ka labāk ir izvairīties no briesmām, nekā tikt galā ar to sekām. Šis sakāmvārds ir pilnībā piemērojams arī disciplīnas jomā. Daudzi skolotāji paši radavai ieved bērnus situācijās, kas rada bērnos nepaklausību. Piemēram, ja nodarbības telpā bez kāda iemesla ir nolikta futbola bumba, bērni darīs to, ko parasti ar to dara. Spers. Visvienkāršākais risinājums ir bumbu noslēpt līdz mirklim, kad tā būs vajadzīga nodarbības gaitā.
Kad es ierados nodarbības telpā kādu svētdienu, tajā bija visādas lietas, ieskaitot karuseļveidīgu drēbju pakaramo. Nodarbībai ar 22 četrgadīgiem bērniem tā bija lieta, kuru es telpā nevēlējos redzēt. Es iznesu to ārā, iznesu arī vairākas citas nevajadzīgas lietas. Nākamajā svētdienā nejauši gāju garām nodarbībai tajā pašā telpā, kuru vadīja cita skolotāja. Redzēju, kā bērni skrien apkārt drēbju pakarināmajam un skolotāja mēģina tos novaldīt kliedzot: "Beidziet skriet, tas jums uzkritīs virsū."
Piedāvājot bērniem labas izvēles, tu samazini iespējamo izvēļu (arī slikto) daudzumu. Atslēga ir - piedāvāt pareizas izvēles.
Ja tu jautā bērnam "Tom, vai tu palīdzēsi sakārtot telpu?", atbilde visdrīzāk būs "Nē!". Telpas sakārtošana nav izvēles lieta, tad arī nepasniedz to kā izvēli. Nostājai jābūt: "Tom, ir laiks sakārtot telpu. Tu vari izvēlēties salasīt krītiņus vai sakārtot flanelogrāfu." Ko darīt, ja bērns vēl atsakās paklausīt? Skolotājam jābūt situācijas noteicējam. Tev vēlreiz jāatkārto izvēles un jāsaka, kādas būs sekas, ja bērns neveiks kādu no darbiņiem. Piemēram: "Tom, tu vari izvēlēties salasīt krītiņus vai sakārtot flaneļa attēlus. To ir ļoti svarīgi izdarīt, pirms mēs sākam sarunas. Ja tu neizvēlēsies to darīt, nākošreiz tu nevarēsi zīmēt. Katram ir jāpalīdz."
Ko darīt, ja Toms nevēlēsies arī piedalīties sarunās (nodarbības laikā)? Bērnam no 3 gadu līdz bērnudārza vecumam tu vari sacīt: "Tagad mums būs sarunu laiks, bet tu vari klusu pazīmēt vai atpūsties." Ja bērns izdara izvēli, viņam pie tās ir jāturas.
Bērni vienmēr gribēs piedalīties sarunās, ja tās sāksies ar aizraujošu spēli, nevis vienkāršu uzaicinājumu parunāt. Ja bērns izvēlas zīmēt, tad viņam pie šīs izvēles ir jāpaliek. Atgādini, ka nākamnedēļ viņš varēs izdarīt citu izvēli. Vairumos gadījumu, kad skolotājs sagatavo interesantas spēles un aktivitātes sarunu laikam, pirmsskolas vecuma bērni sarunās vēlas piedalīties.
Šis ieteikums ir pašaprotams visiem skolotājiem, bet bieži to nesaista ar disciplīnu. Bieži bērnus paslavē par mazvērtīgām lietām - piemēram, skaistu apģērbu vai jaunu rotaļlietu. Uzslavai jābūt patiesai un jānāk no sirds. Tādi vārdi kā "Tas ir skaistākais zīmējums, kādu es jebkad esmu redzējusi!" ir tukši un bezjēdzīgi. Daudz vērtīgāki ir vārdi, kuros skan novērtējums bērna darbam vai radošai aktivitātei. Atceries, ka uzslava un glaimi ir divas dažādas lietas. Uzslavā ir jānorāda uz bērna darbības pozitīvajām sekām. "Emīl, tu ļoti daudz palīdzēji rotaļu stūrītī. Ja tu turpināsi palīdzēt, mēs ļoti ātri varēsim sagatavoties sarunu laikam. Paldies!"
Meklē iespējas kā pateikties bērnam, kurš ir izdarījis pareizo izvēli. Daudzi bērni pirmsskolas vecumā ir iemācījušies, ka visātrākais veids, kā pievērst sev uzmanību, ir slikti uzvesties.
Es reiz mācīju ļoti aktīvu bērnudārza vecuma bērnu grupu Vasaras Bībeles skolā. Kad pienāca laiks sakārtot klasi, uz grīdas bija ne mazāk kā 100 rotaļu klucīšu. Viena no skolotājām klusi sacīja: "Labāk rīt neizmantosim klucīšus. Būs vajadzīga vesela mūžība, lai tos savāktu." Es biju atbildīgais par rotaļu centru ar klucīšiem, tādēļ sāku dziedāt: "Artis ir palīgs labs. Artis ir palīgs labs. Viņš paceļ mazus klucīšus, viņš ir palīgs labs." Pirms spēju aptvert, visi bērni, kas atradās telpā pēkšņi gribēja savākt klucīšus. Viņi uzmanīja, kura vārdu es dziedāju, jo ikviens vēlējās, lai dziesmiņa būtu arī par viņu. Ja bērns dzird savu vārdu kopā ar pozitīvu vērtējumu, tad tas ir stiprs ierocis uzvedības vadīšanai. Bet gribu atgādināt, ka mūsu mērķis ir, lai bērns dara labas lietas tādēļ, ka tā ir pareizi, nevis tādēļ, lai iegūtu mūsu atzīšanu.
Uzklausi bērna vārdus un uzvedību. Pirmsskolas vecuma bērni nespēj izteikt vārdos to, ko domā un jūt, tik labi kā pieaugušie. Bet viņiem ir spēja izteikties arī kustībās, mīmikā, skaņās - t.i. uzvedībā. Ļoti svarīgi ir veltīt bērniem laiku, lai viņus uzklausītu.
Četrgadīgā Sāra bieži pārtrauca nodarbības ar gariem stāstiem, kas nekādi neattiecās uz nodarbības tēmu. Es pieņēmu, ka Sāra mēģināja skolotājiem pateikt: "Neviens mani neuzklausa." Es teicu Sārai, ka viņa var pienākt pie manis svētdien jebkurā laikā ārpus dievkalpojuma un pastāstīt man visu, ko vien vēlas. Sarunu laikā mēs vienojāmies, ka nodarbību laikā runāsim tikai par nodarbības tēmu, un tikai tad, kad būs viņas kārta.
Bieži bērniem ir nepateiktas vajadzības. Ir grūti vadīt bērna uzmanību, ja nav apmierinātas pašas svarīgākās vajadzības. Ja bērns nav paēdis brokastis, nav labi izgulējies, mājās no rīta ir bijis nopietns konflikts, viņš nodarības laikā noteikti radīs problēmas.
Ļoti bieži skolotāji un vecāki saka bērniem to, ko viņi nedrīkst darīt, bet aizmirst pateikt to, ko viņi vēlētos, lai bērns darītu. Piemēram, kad bērni skrien pa koridoru, vairums skolotāju saka: "Neskrieniet!". Skolotājiem jācenšas bērniem norādīt uz pareizu uzvedību. Piemēram, var teikt: "Koridorā ejiet lēnām." Vairums no bērniem ir "kurli" uz vārdiem "stop", "nedrīkst" un "nē". Bērni šos vārdus pārāk bieži ir dzirdējuši un nav paklausījuši, un vecāki viņiem arī nav likuši paklausīt. Tādēļ šie vārdi bērnu uztverē ir zaudējuši jēgu, tiem nav nekādas nozīmes. Skolotājiem no jauna ir jāiemāca, ko šie vārdi nozīmē. Jāiemāca, ka tie nenozīmē "varbūt" vai "ja es vēlēšos" vai "ja es uzstāšu". Jāiemāca, ka šiem vārdiem ir jāpaklausa tūlīt, bez ierunām un nav citu uzvedības variantu.
Vasaras Bībeles skolā mums bija ļoti daudz bērnu pirmsskolas vecumā. Mums nebija pietiekami plašas telpas, bet bija pietiekošs skaits skolotāju. No telpām iznesām mēbeles, lai būtu vieta bērniem. Pirmajā dienā klase bija ļoti skaļa. Neviens nekliedza un netrokšņoja, bet tik daudz bērnu un skolotāju mazajā telpā radīja troksni. Mums bija katru dienu jāiet uz cepumiņu ēšanu un citām aktivitātēm citās telpās cauri mācītāja kabinetam un bēbīšu istabai. Gribēju, lai bērni iet cauri klusu, bet es nedevu tādas norādes kā "Nerunājiet!" vai "Neskrieniet!" "Neaiztieciet!". Tā vietā es nolēmu, ka mēs katru dienu attēlosim kaut ko klusu no Dieva radītās pasaules. Pirmajā dienā mēs bijām čūskas. Bija trāpīts desmitniekā! Bērniem ļoti patika, mēs pievērsām ikviena uzmanību, protams, izņemot zīdaiņus. Bērni tā vietā, ko nedrīkst darīt, zināja, ko es vēlos, lai viņi dara.
Ļoti svarīga prasme ir risināt problēmas kopīgi. Šis process ne tikai iemāca pašdisciplīnu, bet arī uzlabo komunikāciju. Darbības vietā bērniem jāmāca izteikt vārdos to, ko viņi vēlas, kā jūtas. Skolotājam jāmotivē bērni runāt - lietot valodu. Piemēram, divgadniekam jāmāca teikt "Es vēlos spēlēties ar mašīnu" nekā atļaut viņam citiem bērniem kost.
Problēmu risināšana ir:
Yrunāt vienam ar otru,
Ypastāstīt, kas noticis,
Ypastāstīt, kā tu jūties,
Yuzklausīt vienam otru,
Yizplānot veidus, kā tikt galā ar šādām sitācijām nākotnē.
Kādu dienu Megija un Niks lika kopā lielu grīdas puzli. Kad viņi to jau bija gandrīz salikuši, Niks paņēma vienu gabaliņu un turēja to sev aizmugurē. Viņš vēlējās ielikt pēdējo pužļa gabaliņu. Megija visur izmeklējās pēdējo posmiņu. Niks gaidīja, kad pienāks kārta pēdējam posmiņam, lai tad to tur ieliktu. Megija ieraudzīja pužļa gabaliņu aiz Nika muguras, piegāja Nikam klāt un izrāva to no viņa rokām. Niks izplūda asarās un sacīja: "Tomij, es vēlējos šo gabaliņu ielikt kā pēdējo." Es teicu: "Nik, vai tu pateici Megijai, kā tu jūties?" Viņš atbildēja: "Nē." "Ej, pasaki viņai, kā tu jūties, un ko tu gribētu, lai viņa dara nākamoreiz, kad liksiet puzli. Tad paklausies, ko viņa tev saka. Es zinu, tu to spēsi." Niks pateica Megijai, kā viņš jūtas. Kad Niks beidza runāt, Megija atdeva viņam pužļa gabaliņu. Kad viņa to darīja, es pamanīju mazu asariņu viņas acīs.
Cits veids kā risināt problēmas ir to darīt kopā un lemt kopā, asistējot bērniem. Kad parādās problēma, saki: "Zēni un meitenes, mums ir problēma. Vai kāds var pateikt, kā mēs varam to atrisināt?" Esi uzmanīga. Nepielieto šo problēmas risināšanas veidu parāk maziem bērniem, kā arī, lai nosodītu kādu bērnu publiski.
To, ko tu sagaidīsi no skolas vecuma bērna, tu nekad nesagaidīsi no pirmsskolnieka.
Pēc sanāksmes par disciplīnu un bērna uzmanības vadīšanu kāda skolotāja man jautāja: "Es nesaprotu, kāpēc es nevaru panākt, lai mani 12 bērni sēž klusu sarunu laikā." Kad es pajautāju par šo bērnu vecumu un skolotāju skaitu vienas nodarbības laikā, viņa atbildēja: "Es mācu divgadīgos viena pati." Problēma nebija divgadīgajos bērnos. Problēma bija tajā, ko skolotāja no bērniem vēlējās sagaidīt, un ko reāli bērni spēja. Skolotājiem un vecākiem jazin, kāda ir bērnu uzvedība dažados laika posmos pirmsskolas vecumā, ko bērni spēj darīt. Vislabākais veids, kā iemācīt Bībeles patiesības pirmsskolniekiem, ir to darīt tādā veidā, par kādu bērni priecātos un kādā viņi varētu aktīvi ņemt dalību. Bieži skolotāji domā, ka mācīties nozīmē klusu sēdēt un klausīties. Bet divgadniekam mācīties nozīmē kustēties!!! Ja divgadīgs bērns sēž klusu, tad viņš, visiespējamākais, ir aizmidzis.
Bērnu vecums jāņem vērā arī mācot, dodot dažādas norādes. Pirmsskolnieki nerunā un nesaprot pieaugušo terminus (piem: Pestītājs, šķīstīšana, utt.). Pat, ja viņi kādu no tiem lieto, tas nenozīmē, ka viņi saprot tā jēgu. Bērna valoda pirmsskolas vecumā pārsniedz viņa izpratni par vārdu nozīmi. Ja tev jādod kāds norādījums, vispirms koncentrē bērnu uzmanību uz sevi sakot: "Es vēlos, lai visu acis skatītos uz mani."
Tev ir jāsaprot savs klausītājs. Negaidi no trīsgadnieka to, ko var izdarīt bērns, kas beidz bērnudārzu. Ja tu lietosi bērniem saprotamus vārdus un izteicienus, tu izvairīsies no daudziem pārpratumiem.
Atpūtas laiks nav bērna izslēgšana no nodarbības. Izslēgšana (izdzīšana) no nodarbības ir sods. Atpūtas laiks ir laiks, kurā bērnam jāatgūst kontrole pār sevi. Atpūtas laiku var izmantot, ja bērns ir noguris vai vairs nekontrolē sevi. Skolotājs var klusu pasēdēt pie bērna, līdz viņš atkal "kontrolē sevi" vai nomierinās. Šajā laikā skolotājs var klusu lasīt bērnam priekšā grāmatu, kopā ar bērnu skatīties grāmatas, atļaut bērnam zīmēt ar krītiņiem. Cik ilgi bērnam vajadzīgs atpūtas laiks? Tas ir atkarīgs no situācijas. Parasti nepieciešamas vismaz tik minūtes, cik bērnam ir gadu. Ja bērns ir ļoti noguris, viņš var aizmigt vai atpūsties vismaz 30 minūtes vai ilgāk. Laiku nosaka pats bērns un viņa uzvedības izmaiņas.
Dažas vadlīnijas:
*Nekad neliec bērnam atrasties koridorā vai telpā, kurā nav pieaugušo.
*Nekad neliec bērnu stūrī, vai nesēdini ar seju pret sienu vai stūri. Psiholoģiskās sekas bērnam būs neizbēgamas, un par to nevajadzētu "parūpēties" baznīcai.
Skolotājs nevar reaģēt uz katru bērna sliktas uzvedības izpausmi. Dažos gadījumos bērni slikti uzvedas tādēļ, ka ir atklājuši, ka tā var ļoti ātri pievērst sev skolotāju un citu bērnu uzmanību: pat, ja tā ir negatīva, jo negatīva uzmanība arī ir uzmanība. Dažiem bērniem tas pat liekas normāls un pieņemams veids.
Kādā nodarbībā mēs mācījāmies, ko misionāri dara Gvatemalā. Sarunu laikā mēs dziedājām dziesmas un spēlējām spēles. Es sāku stāstīt stāstu. Pēkšņi viens no četrgadīgajiem bērniem izkliedza anatomiski pareizu nosaukumu kādai no "īpašajām" ķermeņa daļām. Es biju šokā. Kad es paskatījos uz pārējiem skolotājiem, kas sēdēja aplī, redzēju, ka viņi ir nodūruši galvas un skatās uz zemi, lai izvairītos no acu kontakta ar mani. Es pieņēmu, ka arī viņi bija šokēti. Kristaps vēlreiz nokliedza šo vārdu. Bērni uz šo vārdu nereaģēja, bet pieaugušie samulsa vēl vairāk. Es pabeidzu stāstu, tā stāstīšanas laikā vārds tika izkliegts vēl vienu reizi. Pēc nodarbības skolotāji par šo incedentu nerunāja, bet man palika jautājums - ko darīt. Atbildi deva notikums nākamajā nedēļā.
Es mācīju viengadnieku un divgadnieku klasi, kuru apmeklēja arī Jānis, kurls bērns. Mēs gājām ekskursijā pa baznīcu. Bērni vēlējās braukt ar liftu. Mēs iekāpām liftā un tad Jānis ieraudzīja avārijas zvana pogu. Viņš to nospieda un es palecos aiz pārbīļa skaļās, spalgās skaņas dēļ. Jānis, to redzo,t sāka skaļi smietiesun nospieda zvana pogu vēlreiz. Es ātri sapratu, ka viņš to nespiež tādēļ, ka viņam patīk zvana skaņa. Viņš to nospieda vēlreiz tādēļ, ka bija ļoti smieklīgi redzēt, kā skolotājs lec.
Šī situācija man palīdzēja saprast iepriekšējo notikumu. Dzirdot Kristapa kliedzienus es neko nedarīju, jo nezināju, ko darīt. Tādēļ, ka es neko nedarīju, Kristaps nesagaidīja to uzmanību, ko vēlējās. Tādēļ arī viņš šo vārdu vairāk neatkārtoja. Ja Kristaps būtu turpinājis teikt to vārdu atkal un atkal, es viņu aizvestu prom no bērniem. Es viņam teiktu, ka šis vārds nav slikts vārds, bet to vajag lietot tikai tad, kad runā ar ārstu, mammu vai tēti. Ja es būtu uztaisījis lielu problēmu dzirdot šo vārdu pirmo reizi, tad 11 četrgadīgi bērni tajā svētdienā būtu aizgājuši mājās un stāstījuši, ka baznīcā ir iemācījušies jaunu vārdu!
Vislabākais veids, kā kaut ko iemācīt, ir pielietot to praksē. Šis princips der gan matemātikā, gan Bībeles studijā, gan disciplīnas uzturēšanā. Bērniem jāizskaidro viņu uzvedības sekas.
Kādā nodarbībā Emīlija uzkāpa un stāvēja uz krēsla. Skolotāja viņai sacīja: "Emīlija, krēsli nav domāti stāvēšanai, bet gan sēdēšanai. Es baidos, ka tu nokritīsi un sasitīsies." Šajā apgavojumā tika izteikta skaidra vēsts un rūpes par bērnu. Emīlija tikai sakrustoja rokas un turpināja stāvēt. Skolotāja turpināja: "Emīlij, es tev neļaušu sevi savainot. Tu vari vai nu sēdēt uz krēsla vai stāvēt uz grīdas. Ja tu turpināsi stāvēt uz krēsla, es tevi no tā nocelšu un iznesīšu tavu krēslu ārā no telpas līdz nodarbības beigām." Emīlija turpināja stāvēt. Skolotāja uzmanīgi nocēla Emīliju no krēsla un krēslu nolika tualetē. Skolotāja apstiprināja savas rūpes par Emīliju un uzsvēra, ka tā bija viņas izvēle.
Padomā par bērniem tavā grupā. Iedomājies bērnu, kurš nodarbībās vienmēr uzvedas labi, vienmēr visur ar prieku piedalās. Bet tagad iedomājies bērnu, kurš uzvedas slikti, vienmēr traucē un nevēlas piedalīties spēlēs un mācībās. Kuram bērnam nodarbības laikā tu velti vairāk uzmanības?
Ievērojot pozitīvo uzvedību, skolotāji liek uzsvaru uz vēlamo izturēšanos. Nesaki: "Ādam, man patīk, ka tu kājas liec uz grīdas." Mums nav jāvēlas, lai bērns kaut ko darītu, lai iegūtu mūsu atzinību. Mums jāvēlas, lai bērns kaut ko darītu tādēļ, ka tas nāk par labu gan viņam pašam, gan citiem. Varbūt labāk ir teikt: "Paldies, Ādam, ka tu turēji kājas uz grīdas, kamēr es stāstīju stāstu. Tas palīdz tev un arī pārējiem labāk klausīties."
Pievēršot uzmanību pozitīvajai uzvedībai, skolotājs reizē arī pasaka bērnam, ko viņš no tā gaida. Sarunu laikā skolotājs var teikt: "Paldies, Amanda, ka tu skaties uz šejieni, kad sāku stāstīt. Tā tev būs vieglāk klausīties."
Ļoti svarīgi disciplīnas noturēšanai ir, lai nodarbības laikā ar bērniem strādātu pietiekošs skaits apmācītu un sagatavotu skolotāju. Ir daudzas lietas, ko pirmsskolas vecuma grupas vadītājs nevar izmainīt. Piemēram, telpu skaits, lielums un bērnu skaits. Bet jebkurā gadījumā var pieaicināt palīgā vēl kādu skolotāju.
Dažreiz skolotājs vēlas neklausīgo bērnu aizvest pie mācītāja, svētdiensskolas vadītāja vai pat pie vecākiem. Ja tu tā dari, tad tu ar savu darbību bērnam un viņa vecākiem saki, ka tev nav spēka kontrolēt situāciju. Ja tu ved bērnu pie mācītāja vai kāda cita augsti stāvoša draudzes locekļa, tad bērna pirmā (un varbūt vienīgā) tikšanās ar šo cilvēku būs ļoti negatīva. Bet varbūt tieši to bērns vēlas. Ja skolotājs nolemj iesaistīt vecākus, tad situācija var kļūt vēl ļaunāka. Dažos gadījumos bērni vecākiem klausa vēl mazāk nekā skolotājiem. Tad vecākus iesaistīt nav nekādas jēgas. Citos gadījumos vecāki var izturēties ļoti asi pret bērnu. Baznīcai ir jābūt vietai, kur bērni jūtas droši un aizsargāti. Vecāki, kuri ir apkaunoti par sava bērna uzvedību, var rīkoties neprognozējami un vairs nenākt uz baznīcu. Apsver visus "par" un "pret", pirms ej pie vecākiem. Vecākus vajadzētu iesaistīt situācijās, kurās bērnam draud briesmas, vai bērns apdraud citu bērnu vai skolotāju. Nevajadzētu katru nedēļu vecākiem ziņot par viņu bērnu uzvedību svētdiensskolā. Tas rada lielu stresu gan bērniem, gan vecākiem katru reizi, kad viņi atnāk uz baznīcu.
Piemērs, kad vajadzētu iesaistīt vecākus ir košana. Košana ir normāla bērnu reakcija, ja bērns savu neapmierinātību nemāk izteikt vārdos. To parasti dara viengadīgie un divgadīgie. Iemesli košanai var būt zobu šķilšanās, ar brāļiem, māsām un vecākiem mājās spēlētās spēles, kurās ir košana, bezpalīdzības sajūta, dusmas.
Ja kāds bērns otram ir iekodis, visiem iesaistītajiem bērniem nepieciešama rūpju pilna attieksme.
1. Vispirms aprūpē sakosto bērnu - kārtīgi nomazgā koduma vietu ar ūdeni un ziepēm.
2. Iedrošini ievainoto bērnu stāstīt otram bērnam, kā viņš jūtas: "Tu mani sāpināji (izdarīji pāri)."
3. Pielieto kādu no šīm metodēm, lai risinātu situāciju:
·klusā, bet stingrā balsī saki: "Tu nedrīksti kost. Otram sāp."
·uzzini bērna jūtas. Saki: "Tu droši vien biji ļoti dusmīgs, ja ievainoji Meganu. Pastāsti man, kādēļ tu tā juties."
·nekad nepiespied bērnu teikt: "Piedod." Ar varu nevar likt nožēlot savu rīcību.
·nekad nemāci sakostajam bērnam kost pretī. Nemāci bērniem vardarbību.
·informē abu bērnu vecākus ļoti konfidenciāli.
·pastāsti sakostā bērna vecākiem, kā tu apstrādāji koduma vietu. Nesaki viņiem, kurš bija kodējs. Šī informācija var izraisīt milzīgi asas izjūtas. Tu taču negribēsi, lai situācija pārvēršas par divu ģimeņu konfliktu. Izskaidro kādā vecumā šī bērna uzvedība ir normāla. Izskaidro, ka bērns izsaka savas jūtas arī fiziskā veidā. Citi grūž, citi sit, bet citi kož. Pasaki, ko tu darīsi, lai novērstu līdzīgas situācijas nākotnē.
·runājot ar kodēja vecākiem, pastāsti, ka šāda rīcība ir pieļaujama viengadīgiem un divgadīgiem bērniem. Pastāsti par saviem plāniem nākotnē, lai novērstu situāciju. Lūdz vecākus piestrādāt pie sava bērna uzvedības.
Izstrādā košanas novēršanas plānu.
·Mēģini izprast notikušā iemeslus. Tas palīdzēs saprast līdzīgas situācijas nākotnē un tās novērst.
·Māci bērniem izteikt savas jūtas vārdos, piemēram, "Tu spēlējies ar manu mantiņu."
·Novērtē telpu un mācību līdzekļus. Vai nodarbībā ir pietiekams skaits skolotāju? Vai visiem pietiek rotaļlietu, flomasteru utt.?
·Vai visiem bērniem telpā ir vietas? Vai bērni jūtas droši?
·Iedod bērnam kožamo rinķīti, kad viņš ir dusmīgs.
Tev ir jānosaka kāda veida spēles drīkst spēlēt svētdiensskolā. Nedrīkst spēlēt spēles, kas atdarina vardarbību. Piemēram, ja bērns lieto trīsstūrveida klucīti, lai atdarinātu pistoli, saki: "Mēs nespēlējam vai neatdarinam neko, kas ievaino vai nogalina. Tu vari izvēlēties spēlēt citur vai nolikt klucīti."
Vairumos draudžu mazās grupas telpas lieto arī pieaugušo svētdiensskola, koris, u.c. draudžu nozares. Tā rezultātā telpa ir piekrauta ar mantām, skapjiem, plauktiem. Telpas un sienas, kas ir pārpildītas traucē bērniem koncentrēties.
1. Tev būs novākt visus vizuālos materiālus no telpas sienām pēc nodarbības.
2. Tev nebūs izmanotot piespraudes un knopkas, lai novietotu vizuālos materiālus, pirmskolas vecuma bērnu nodarbībās. Lai piestiprinātu bērnu darbus, labāk izmantot citus piestiprināšanas veidus (bērnu drošības dēļ).
3. Tev būs nokrāsot sienas neitrālās krāsās, kā piemēram, bēša, dabīgi balta, ekru vai gaišās pasteļkrāsās. Košas, raibas tapetes un maliņas ierobežo sienu izmantošanu nodarbības laikā. Košas krāsas var pārstimulēt bērnus. Attēli, freskas un sienas apgleznojumi var stipri traucēt bērniem uztvert Bībeles stāstu un centrālo patiesību nodarbības laikā. Ja pirmsskolas vecuma bērns redz attēlu, kas ir lielāks nekā attiecīgais objekts dzīvē, tas viņu var nobiedēt.
4. Tev būs novietot vizuālos materiālus (attēlus utt.) bērnu acu līmenī. Ja attēls ir novietots augstu, tas var bērnus biedēt un bērni to sliktāk uztvers.
5. Tev būs atcerēties - "jo mazāk, jo labāk". Skolotājiem ir liels kārdinājums bagātīgi izdekorēt nodarbību telpas, bet nodarbību telpa nav dzīvojamā istaba. Dekorācijām jābūt līdzekļiem, lai sasniegtu mērķi. Domā par telpu kā baltu papīra lapu pirms katras nodarbības, izdomā - kas vislabāk palīdzēs sasniegt tās izmaiņas, kuras tu vēlies redzēt bērnos. Patiesā māksla ir tas, kas notiek bērnu sirdīs, ne tas, kas atrodas uz sienas.
6. Tev būs novākt telpā visu iekārtojumu, ja vien tas nav nepieciešams nodarbībā. Ja ir ierobežota telpa - novāc galdus un krēslus. Ja vien tas iespējams, lieto bērnu vecumam atbilstošus krēslus, ne pieaugušo.
7. Tev būs turēt telpu tīru, novākt visas liekās lietas. Pirmsskolas vecuma bērnu nodarbību telpā jābūt slēgtiem plauktiem un kastēm dažādu palīglīdzekļu glabāšanai.
1.Vairums pirmsskolas vecuma bērni nespēj koncentrēties un nosēdēt mierīgi ilgu laiku. Sevišķi tas izpaužas, ja sēdēšana ir neērta un nodarbībās viņiem ir jāgarlaikojas.
2.Bērns spēj uzmanību uz vienu aktivitāti veltīt tik minūtes, cik viņam ir gadu, t.i. 5 gadus vecam bērnam ik pēc 5 minūtēm nodarbībā jāmaina aktivitāte.
3.Bērni tāpat var nākt arī no nelabvēlīgām ģimenēm. Tādi bērni bieži ir emocionāli nobiedēti, kas izpaužas viņu uzvedībā, kas bieži ir vērsta pret sabiedrību. Citu bērnu sliktā uzvedība ir saistīta ar to, ka viņu vecāki viņiem nav izrādījuši uzmanību, mīlestību un labvēlību.
4.Daudz bērnu šodien nekad nav mācīti cienīt vecākus cilvēkus, Bībeli, baznīcu.
5.Uzvedības problēmas rodas, ja bērns ir zem grēka vainas.
b) Piemēroti apstākļi
1.Bērniem nodarbībā jājūtas ērti (laba ventilācija, piemērota temperatūra telpā (ne par karstu, ne par aukstu)).
2.Bērniem jābūt ērtai sēdēšanai. Lai visi bērni var redzēt attēlus un lai tu redzi visus bērnus. Disciplīnas uzturēšanai ļoti svarīgs ir acu kontakts.
3.Nodarbībām notiekot ārpus telpām, sasēdiniet bērnus tā, lai viņu skatieni nebūtu vērsti uz kaut ko traucējošu. Saule nedrīkst spīdēt viņiem acīs, tā jāpacieš skolotājam.
4.Runājiet skaļi un pietiekamiskaidri, lai visi bērni jūs sadzirdētu.
5.Norādījumus izsakiet skaidri un bērniem saprotamā valodā (vienkāršos teikumos, ar vienkāršiem vārdiem).
6.Ja bērni ir atnesuši saldumus vai rotaļlietas, tad labāk savāciet tās nodarbības sākumā un nolieciet patālāk, lai nekristu acīs, un atdodiet atņemto nodarbības beigās.
c) Arī skolotājam jāievēro disciplīna!
1.Ierodieties laikus, lai būtu gatavi darbam līdz bērnu atnākšanai. Sameklējiet nodarbībai nepieciešamos materiālus pirms stundas (zīmuļi, lapas, flaneļi), iekārtojiet klases telpu pirms nodarbības.
2.Esiet stingri, bet mīloši! Labāk ir, ja prasības vēlāk tiem mazliet samazinātas, nevis iesākumā uzstādīt mazākas prasības un pēc tam tās pastiprināt!
3.Māciet paklausību un uzmanību.
4.Nosakiet dažus pietiekami stingrus noteikumus un centieties tos pildīt.
5.Neizsakiet draudus, ja nespējat tos pildīt.
6.Iztieciet bez "mīluļiem" .
7.Ja klasē jums ir palīgs, tad darbojieties kā komanda. Neuzveliet disciplīnas jautājumus tikai vienam, bet kā komanda izvirziet vienādas prasības. Ja viens no jums māca, tad citi palīgi vēro skolēnus un cenšas nauzkrītoši tikt galā ar traucētājiem.
8.Jo intresantāka, pievilcīgāka, saistošāka un bērnu vecumam piemērotāka būs jūsu programma, jo mazāk būs rūpes par disciplīnu.
d) Apziniet savas programmas bīstamākās vietas
1.Īpaši labi jābūt noorganizētam (sagatavotam) nodarbību sākumam un beigām. Precīzi sāciet nodarbību.
2.Garas pauzes starp aplūkojamā jautājuma punktiem izraisa draiskošanos. Vielas izklāstam jābūt raitam.
3.Bērniem kļūst garlaicīgi no gariem, neinteresantiem izskaidrojumiem. Izvairieties arī no garām lūgšanām un pamācībām.
4.Nesakiet "Varbūt jūs varētu klusāk uzvesties". Jūs taču nosakiet, kas bērniem jādara: "Nekādu sarunu vairs, norimstam tagad."
5.Uzmanieties no sacensību jautājumiem! Neļaujiet sacensībai iekarst un satraukumam sasniegt augstāko pakāpi!
6.Savā programmā neiesaistiet tikai dažus bērnus. Jācenšas iesaistīt visus!
7.Dažādojiet savu programmu. Ja bērni var paredzēt, kas notiks, tad viņi sāk garlaikoties, un jums radīsies sarežģījumi.
8.Izplānojiet programmu tā, lai bērniem nebūt visi laiku jāsēž.
e) Centies nodibināt labas attiecības ar bērniem
1.Sarunājaties ar bērniem ārpus nodarbību laika. Noskaidrojiet viņu intereses. Izrādiet prieku, ka viņi apmeklē nodarbības.
2.Uzsalvējiet bērnus un iedrošiniet viņus labi uzvesties. Piešķiriet par uzvedību mazus apbalvojumus.
3.Daži bērni ir izslāpuši pēc mīlestības. Draudzīgs uzsitiens pa muguru vai apskāviens var viņiem nozīmēt ļoti daudz.
4.Uzrakstiet katram bērnam vēstuli, kurā rakstat par Dieva mīlestību uz viņu, par to, cik viņš jums ir vērtīgs.
Profilakse ir labāka par ārstēšanu. Izvairīšanās no disciplīnas jautājumiem ir labāka nekā to atrisināšana. Mums ir jābūt reālistiem un jāsaprot, ka neskatoties uz labo mācīšanu, labo plānošanu un labām attiecībām, sarežģījumi tomēr rodas.
c)Nogaidiet klusuma iestāšanos, skatieties tieši uz pārkāpēju. Ja nepieciešams bērnu uzrunāt vārdā, tad apslāpējiet vēlēšanospacelt balsi un kliegt, tomēr runājiet ļoti stingri!
d)Ja bērns turpina slikti uzvesties, tad brīdiniet viņu par iespējamo sodu. (piem.atņemt viņam spēles laikā iegūtos punktus).
e)Neesiet rupji pret bērnu, nekad nepazemojiet viņu un nenostādiet neveiklā stāvoklī.
f)Ja jums ir bērns jāsoda nodarbību laikā, tad vēlāk ar viņu vajag aprunāties. Pārliecināt bērnu, ka vēlaties viņu redzēt savās nodarbībās, bet viņam ir jāpakļaujas uzvedības noteikumiem.
g)Ja bērns nepārtāj slikti uzvesties, tad parasti vieglāk ar viņu ir tikt galā vienatnē, jo tad viņam vairs nav auditorijas, kuras priekšā izcelties. Atrodiet izdevību runāt ar bērnu personiski. Mēģiniet noskaidrot, kas ir traucējošais viņa dzīvē.
Šodienas sabiedrībā arvien vairāk bezdievīgo spēku tiek virzīts pret bērniem.
Varbūt jūs jau esat zaudējuši drosmi un vēlēšānos vadīt nodarbības? Neskatoties uz visiem pūliņiem, nodarbībā pastāv nopietnas uzvedības problēmas!
Atcerieties, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīniņā. Pret mums cīnās sātans. Vai pastāv kāds risinājums?
Pārdomājiet Efeziešiem 6:
10.pants: " … un topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā."
11.pants: "Un garā lūdziet Dievu ik brīdi … "
Mums jāpavada laiks lūgšanā par sevi, lai mēs kā skolotāji izrādītu mīlestību, pacietību, gudrību un neatlaidību saskarsmē ar grūti audzināmiem bērniem.
Mums jāpavada laiks lūgšanā par bērniem. Atcerieties, ka Dievs spēj savaldīt visniknāko pretošanos!
Mums jālūdz par bērnu ģimenēm. Bieži bērnu problēmas sakņojas mājas apstākļos.
Mums jāiesaista citi cilvēki aizlūgšanās par mūsu nodarbībām.
Pārdomājiet!
Vai gribat padoties un atteikties? Pārāk grūti? Viss tas milzīgais sagatavošanās darbs un pūles!
Pagaidiet!
Padomājiet, kā Tas Kungs lielā mīlestībā jūs darījis paklausīgus.
Lūdziet Viņu
izliet pār jums Savu mīlestību, izpratni un gudrību, lai jūs varētu darīt bērnus paklausīgus.
Discilpīnas jautājumi nav atdalāmi no Bībeles patiesību mācīšanas. Disciplīnas ieviešana ir brīnišķīga iespēja praksē pielietot iegūtās Bībeles zināšanas. Tavu nodarbību laikā iemācītā pašdisciplīna iespaidos ikvienu bērna dzīves jomu nākotnē. Lūdz Dievam gudrību katru nedēļu veicot šo atbildīgo darbu!
