Ikviens no misijas nedēļas dalībniekiem ir ieradies savās jaunajās mājās. Tās vārda tiešajā nozīmē atrodas pa visu Latviju. No otras lielākās pilsētas Liepājas dienvidrietumos līdz ziemeļaustrumu punktam Ainažos, no Rīgas līdz Dundagai ziemeļrietumos.

Arī visas mūsu somas ir atceļojušas mums līdzi, izņemot Jūlijas somu. Bet nu arī tā ir atradusies, un es ceru, ka viss ir kārtībā.

Mēs jūs aicinam lūgt par mums un draudzēm, kas veic evaņģelizācijas darbu.

17.septembris

Otrdiena bija piepildīta diena dažādās nozīmēs. Sākām ar vizīti skolā. Runājām ar skolniekiem angļu valodas stundas laikā. Pēc tam mēs devāmies uz veco ļaužu aprūpes centru. Tur satikām trīs kundzes. Katra no viņām mums pastāstīja interesantu dzīvesstāstu. Kundze attēla vidū kopā ar saviem trīs bērniem tika izsūtīta uz Sibīriju. Tur viņa tik tikko nenomira bada nāvē darba nometnēs. Viņai atļāva atgriezties tikai tad, kad Staļins bija miris. Viņas "noziegums"? Viņa bija apprecējusi vīru, kas runāja pretī Staļina režīmam. Viņas vīrs būtu nogalināts, ja nebūtu slēpies mežos. Kad atvadījāmies, viņa daudz reižu atkārtoja: "Lai Dievs jūs svētī! Lai Dievs jūs svētī!" Es esmu reti juties tik svētīts, kā tad.

Pēc tam devāmies uz Dienas centru bērniem. Bērni bija tik brīnišķīgi. Mums bija svētīts laiks. Skaista 12-gadīga meitene vēlējās ar mums runāt un runāt, lai gan pirms tam viņa neticēja Dievam. Viņa pirms tam "nevarēja ciest" nekādas reliģiskas aktivitātes. Bet, kad mēs tur bijām, viņa bija kopā ar mums un pat palīdzēja tulkot. Viņa lūdza kopā ar mums Dievu un apliecināja, ka Jēzus ir viņas sirdī.

Šodien (trešdien) plānotās aktivitātes aizņēma visu dienu. Esam pavadījuši Latvijā jau pusi no mūsu laika. Mēs bijām vidusskolā, tad gājām pie cilvēkiem mājās. Pamestā baznīcā pašā vakarā noturējām dīvainu, bet skaistu dievkalpojumu. Šī baznīca un tās draudze bija pirmsākums daudzām draudzēm Dundagas apvidū. Draudze bija sūtījusi daudz evaņģēlistus uz apkārtējiem ciemiem. Mums pievienojās divas vidusskolas meitenes kā tukotājas. Uz dievkalpojumu ieradās arī četri vidusskolas vecuma jaunieši. Dievkalpojuma laikā mēs padevām lāpas viens otram - vecākā gadagājuma ticīgie divām meitenēm (kristietēm), savukārt viņas tās deva tālāk četriem jauniešiem (kas pagaidām, iespējams, ir tālu no Dieva). Tas bija brīnišķīgi! Ruta un Bads teica savas liecības.

Esmu saņēmis ziņas, ka citām komandām iet labi.

20.septembris

Ir sestdiena. Pēdējās divas dienas bija ļoti piepildītas. Mēs apmeklējām skolas un lielu veco ļaužu pansionātu, tur dzīvoja arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Manu sirdi ļoti aizkustināja divas kundzes, kuras ir redzamas attēlā. Dzīves apstākļi jaunajai dāmai dzeltenajā džemperī ir bijuši ļoti smagi, bet viņa smaidīja. Arī viņas sirdi pildīja prieks. Es nezinu, kas tā ir par slimību, kas ir atņēmusi viņai kustību spējas, taču Dieva klātbūtne tā vietā ir devusi mieru un prieku. Kundze zilajā apģērbā vēlējās pagodināt Dievu ar mazu naudas upuri, bet tas bija vislielākais, kādu es jebkad esmu redzējis. Kā nabaga atraitne. Bet viņa nav atraitne.Viņa sāka raudāt. Es mēģināju viņu mierināt un ievēroju, ka sievietei nav vienas kājas. Es raudāju kopā ar viņu. Mēs sadevām kopā rokas un raudājām, cenšoties aizturēt asaras.

Es bieži nepiedalos misijas braucienos. Šī man bija brīnišķīga iespēja. Paldies visiem, kas par mums rūpējās!