30.septembrī svinējām draudzes 80-tos gadasvētkus Ir pagājuši 129 gadi kopš dibināta Ventspils draudzes Dundagas stacija un 80 gadi kopš dibināta Dundagas draudze

Mūsu viesi bija Āgenskalna baptistu draudzes koris un mācītājs Edgars Mažis ar ģimeni. Fotogrāfijas no mūsu svētkiem vari apskatīt šeit.

Dievkalpojumu sāka sludinātājs Andis ar uzrunu : „Draudze ir vieta, kur mēs neesam vieni. Draudze ir vieta, kurā cīnāmies. Atcerieties, Jēzus teica par Pēteri – Tu esi klints, kuru elles vārtiem neuzvarēt. Mani uzrunā šis vārds   - uzvarēt. No šī vārda izriet, ka notiek cīņa. Notiek cīņa par Dundagu. Cīņa par to, lai cilvēki Dundagā varētu piedzīvot Dieva mīlestību.

Mums jādzīvo tā, lai pēc iespējas vairāk dundadznieki teiku – Dievs mani atrada. Es biju pazudis, bet tagad esmu glābts.

Draudze nav ideāla vieta. Kāds cilvēks ir teicis: “Draudze nav svēto muzejs, bet gan grēcinieku hospitālis.”  Draudze ir vieta, kur parādās mīlestība un piedošana. Tāda ir mūsu draudze jau 80 gadus.

Es patiecos par visiem viesiem, kas mūs ir apciemojuši šajā jubilejā no Rīgas, Talsiem un Jelgavas.”

Pēc kora dziesmas mūs uzrunāja Raimonds:

“Bieži mēs uzdodam jautājumu: “Vai tu esi Dieva bērns?” Un atbilde skan: “Jā.” Mēs esam glābti. Bet kāpēc Jēzus teica līdzību par pazudušo avi un pazudušo dēlu? Tādēļ, ka tie esam mēs ikviens. Mēs visi bijām pazuduši kā šī avs vai pazudušais dēls. Dievs devās mūs meklēt un mūs atrada.

Kāpēc mēs esam šeit? Kāpēc jūs esat Dundagā jau 80 gadus? Tie nav mūsu darbi vai skaļās dziesmas. Tā ir mūsu cīņa – pateikt: “Es neesmu nekas. Tas esi tu, Jēzu! Es esmu tikai caur Tavu mīlestību un žēlastību. Es Tevi slavēju, mans Dievs, jo tikai Tava žēlastība mani ved pie Tevis.”””

Guntas liecība:

“Tajā vakarā kora mēģinājums ieilga un es devos mājās pa tumsu. Man bija jāiet cauri Arkādijas parkam. Parks bija ļoti nemīlīgs, nesakopts, izdangāti celiņi. Steidzos uz vilcienu. Pēkšņi sajutu sāpes skaustā. Kāds jauns cilvēks no aizmugures bija mani satvēris aiz skausta un prasīja naudu. Protams, ka man kā pensionārei nekāda nauda līdzi nebija. Šis cilvēks aizspieda man muti un sauca, lai es nekliedzu. Bija vēls augusta novakars, debesis bija apmākušās, tumšas. Šis cilvēks satvēra mani vēl ciešāk un tieca, lai tikai pamēģinot kliegt.

Pirmais, ko darīju – klusībā saucu uz Jēzu. Jēzu, palīdzi man! Tajā pašā laikā sapratu, ka šie mirkļi var būt arī pēdējie manā dzīvē. Es nezināju, kāds ir Dieva prāts. Es tikai vēlējos pagriezties, lai redzētu šo cilvēku. Pagriezos un ieraudzīju, ka viņi ir divi. Viens stāvēja mazliet tālāk. Es paskatījos uz cilvēku, kas mani bija satvēris. Tad mākoņos pavērās maliņa. Tieši virs mums parādījās zilas debesis. Un es ieraudzīju roku. Roku, kas svētī, sargā un nomierina. Es redzēju vīziju – Jēzus pacelto roku. Puiši no manis atstājās, viņi steidzās prom. Es viņiem teicu: “Staigājiet ar Dievu, ejiet un negrēkojiet!”

Vai es tagad pa tumsu vairs nestaigāju? Staigāju! Un man ir droša apziņa. Paceltā roka virs manas galvas – tā nav mani atstājusi.

Nesen es saņēmu apsveikuma lapiņu no kādas māsas. Un tur bija rakstīti šādi vārdi: “Ja tu esi apstākļos, kad nevari neko citu darīt, tad lūdz Dievu. Dievs darīs tavā vietā.” Tie ir Natālijas Ginteres vārdi.”

Anša liecība:

“Man palūdza jums teikt liecību. Un vēl līdz šim rītam man nebija vārdi, ko jums teikt. Bet Dievs tos deva pirms brauciena uz Dundagu. Dievs lika man padomāt, kādi mēs esam.

Šorīt baznīcas dārzā redzēju divus kaķus. Vienu lielu, vienu mazu. Lielais kaķis uzmanīgi pieskatīja mazo. Tad mazais kaķis izlīda cauri žogam. Žoga caurumi bija pietiekami lieli, lai caur tiem izlīstu mazais, taču par mazu priekš lielā kaķa. Viņš mēģināja tik cauri žogam, bet neveiksmīgi. Turpat netālu bija arī lielāks caurums, caur kuru varētu tikt cauri, bet lielais kaķis šo caurumu neredzēja. Mēs centāmies lielajam kaķim palīdzēt, bet neveiksmīgi. Kaķis mums neklausīja.

Vai līdzīgi nav ar mums? Kā Dievs skatās uz mūsu problēmām? Mums jāpaļaujas uz Dievu, jāatdod Viņam mūsu problēmas un sāpes. Tas mūs atvieglos. Mateja evaņģēlija 6. nodaļā ir rakstīts: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. …Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.”

Ja Dievs tā rūpējas par puķēm un putniem, vai gan Viņš nerūpētos par mums daudz vairāk?”