Aldons  ( 2009.gada 18.februāris )

Mans Ziemassvētku ceļš.                                                                       Ar meitu Martu

Vēlos jūs mazliet tuvāk iepazīstināt ar kādu cilvēku, kurš  mums visiem Ziemeļkurzemes piekrastē nav svešs. Šis cilvēks ar izcilību pabeidza vidusskolu, tāpat Latvijas Lauksaimniecības Universitāti, ļoti jauns sāka strauji kāpt pa karjeras kāpnēm un jau 32 gadu vecumā bija kolhoza priekšsēdētājs. Viņš mērķtiecīgi vadīja Latvijas republikā lielāko kolhozu ar labiem panākumiem. Bet tad nāca atmodas gadi. Mainījās valsts iekārta, vara, cilvēku domāšana. Un izmainījās arī šī cilvēka dzīve. Raksts ir tieši par šīm sāpīgajām, pārsteidzošajām un ļoti svētītām izmaiņām. Tagad – pēc 10 gadiem, viņš atkal ir atbildīgā amatā - šoreiz Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs. Iepazīstināšu jūs ar Aldoni Zumbergu.

Atkāpjoties mazliet pagātnē, - vai viegli bija vadīt Latvijā lielāko kolhozu?

Es centos strādāt pēc labākās sirdsapziņas, vadīt kolhozu mērķtiecīgi. Ļoti rūpīgi pārdomāju visus savus plānus un metodes. Taču darbs ne vienmēr bija produktīvs, jo visa sistēma nestrādāja. Un to mēs arī pieredzējām, jo Padomju Savienība lēnām bruka kopā.

Cik gadus Jūs nostrādājāt par kolhoza priekšsēdētāju?

Septiņus gadus līdz kolhoza beigām, līdz kolhozs sadalījās. Biju izstrādājis veselu programmu kā kolhozu reorganizēt, izveidot jaunu apvienību. Taču mani plāni nesakrita ar vairākuma domām. Tieši kolhoza dalīšanās laikā pirmo reizi sajutu, ka neesmu cilvēkiem vajadzīgs. Mans darbs netika novērtēts. Tajā laikā aktīvi piedalījos atmodas laika pasākumos un Augstākās Padomes vēlēšanās. Mani neievēlēja. Ievēlēja citus cilvēkus. Tas mani dziļi satrieca, jo pirms tam es biju populārākais cilvēks rajonā un par to rakstīja avīzēs un par to liecināja arī reitingi.

Tas notika īsā laika sprīdī? Kā Jūs ar šīm izmaiņām savā dzīvē tikāt galā?

Tas bija ļoti intensīvs laiks. Tagad, paskatoties atpakaļ, es nesaprotu, kā varēju visu apvienot. Tieši tad dzima arī mani bērni. Arī viņiem bija jāvelta uzmanība. Es sajutu sirdī tukšumu. Šo tukšumu nevarēju ne ar ko aizpildīt. Meklēju sabiedrību, kas mani saprastu. Politiskā elite mani „noraidīja”, jo nebiju vairs vajadzīgs. Meklēju kaut ko „tuvāk pie zemes” – cilvēkus, ar kuriem varēju apsēsties pie viena galda un iedzert šņabi. Tad, kad cilvēks iedzer, viņš kādu brīdi jūtas labi. Sliktāk, protams, bija tad, kad bija paģiras. Bet iedzerot atkal jutos labi. Es sapratu – ja neko nemeklēšu vietā, kritīšu vēl dziļāk un sliktākā situācijā. Nemiers manā sirdī pieauga. Vairs nevarēju atrast savai dzīvei mērķus un jēgu.

Kas Jums palīzēja šajā situācijā?

Kādu svētdienu nejauši uz ielas satiku mācītāju Haraldu Anzenavu. Viņš nāca no baznīcas, es nācu no veikala, kur biju nopircis vienu pudeli, kuru lēnā garā svētdienā izdzert. Viņš mani uzrunāja: „Tu taču nekad neesi bijis baznīcā?” Atteicu, ka neesmu bijis. „Atnāc, paskaties!” Mēs ar Haraldu bijām pazīstami, jo viņš bija izcils virpotājs, frēzētājs. Ja kolhozā kāds meistars netika galā ar savu darbu, tad vedu viņu pie Haralda. Haralds izdarīja to, ko citi nevarēja. Mēs bijām labi pazīstami. Es Haraldam paklausīju. Nākošajā svētdienā atnācu uz bazīcu. Baznīcā dzirdēju cilvēku liecības par Dieva darbiem viņu dzīvēs. Redzēju arī šo cilvēku savstarpējās attiecības – viņu starpā valdīja mīlestība. Tas mani šokēja. Es redzēju šo milzīgo atšķirību, kādas bija manas attiecības ar cilvēkiem, kurus biju uzskatījis par saviem draugiem un līdzgaitniekiem. Viņi centās no manis izvairīties – gāja ceļam pa otru pusi, lai nebūtu mani jāsveicina. Es to ļoti pārdzīvoju. Domāju – par ko man tāds sods? Nevienam nebiju gribējis ļaunu darīt un ļaunu vēlējis. Tieši otrādi, esmu centies visiem ar savu darbu palīdzēt. Es biju kļuvis par cilvēku no „vecās iekārtas”, kas jaunajā neiederējās. Bet baznīcā redzēju tuvību un brālību cilvēku starpā. Tas man bija liels pārsteigums, pat šoks. Aizejot mājās vēl nekādus lēmumus nepieņēmu. Pienāca nākošā svētdiena un manas kājas jau pašas devās uz baznīcas pusi. Es teicu savai sievai Sarmītei, ka iešu uz baznīcu. Pirmajā reizē arī Sarmīte atnāca līdzi. Šoreiz viņa teica: „Ja tu tā esi izlēmis, tad ej!”  Viņa palika mājās. Kad atnācu līdz baznīcai – dievkalpojums bija jau sācies. Es dzirdēju, ka telpā iekšā jau runā un dzied. Nevarēju sadūšoties ieiet, jo sapratu, ka varēšu kādu iztraucēt. Tā arī todien neiegāju. Aizgāju mājās un teicu Sarmītei, ka baznīcā neiegāju – bet iesim abi divi atkal nākošreiz. Sarmīte bija ar mieru. Bija vēls rudens, jau decembris. Tieši tajā gadā bija pagājuši divi gadi, kopš Dundagā bija uzcelts jaunais dievnams. Es draudzē iegāju Ziemassvētku laikā. Tas bija mans Ziemassvētku ceļš tiešā un pārnestā nozīmē. Mani ļoti uzrunāja evaņģēlija Ziemassvētku – Jēzus Kristus dzimšanas un nākšanas vēsts. Aizgāju pie Haralda un teicu: „Es te vēlos palikt!” Ļoti vēlējos atkal iet uz baznīcu. Bija tikai otrdiena vai trešdiena un es jau nevarēju sagaidīt svētdienu. Tā likās tik tālu. (Smejas.) Protams, ka cīņa vēl nebija galā. Man bija daudz jācīnās ar sevi. Aizbraucu pie cilvēkiem, ar kuriem agrāk biju pavadījis kopā laiku. Aizvedu viņiem pēdējo reizi pudeli un teicu, ka vairs kopā nedzeršu un lūdzu arī  viņus to vairs nedarīt. Stāstīju par pārmaiņām savā dzīvē. Tās bija atvadas no „pasaulīgās dzīves”. Es biju izvēlējies savu ceļu.

Vai Jūs uzreiz ticējāt Dievam, jau pēc pirmā baznīcas apmeklejuma?

Toreiz Lauku Avīzē bija arī intervija ar Haraldu Anzenavu. Es to izlasīju, jo viņš bija dundadznieks. Man palika atmiņā viņa teiktais, ka baptistos uzņem tos, kas apzinās Dieva esamību un vēlas Viņam sekot. Sekošana Dievam jābūt cilvēka brīvai izvēlei. Toreiz teicu Sarmītei: „Ja ar mani tā notiks – tad es arī būšu baptists!” Toreiz to nedomāju nopietni, bet dvēselē bija sajūta, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Bija sajūta, ka man ir kaut kas jāmaina tieši manā garīgajā dzīvē, attiecībā uz Dievu. Pašā pirmā reizē atrodoties baznīcā sajutu, ka Dievs mani uzrunā. Tas bija DIEVS, kas mani uzrunāja! Dievs teica: „Te ir tava vieta.” Jau desmit gadus iepriekš biju nopircis Bībeli. Sāku to lasīt, izlasīju to „neatņemdamies” no viena gala līdz otram. Jēzu Kristu par savu Glābēju kristoties publiski apliecināju pēc gada. Vēlējos to darīt ātrāk, bet dažādu iemeslu dēļ kristības varēja notikt tikai pēc gada. Draudzē tiku uzņemts jau vasarā. Ar mani kopā tika kristīta arī mana sieva Sarmīte. Viņa sekoja maniem garīgajiem pārdzīvojumiem. Sarmīte sajuta Dievu kā glābiņu. Jo dzīvojot kopā ar mani, kāds biju pirms tam, viņa nevarēja būt droša par ģimeni, par bērniem, par mūsu nākotni. Tas viņu ļoti sāpināja. Redzot, ka man ir glābšana, viņa saprata, ka Jēzus ir arī viņas Glābējs.

Cik gadus Jūs jau esat kristietis?

2008. gada 30. novembrī palika 10 gadi, kopš esmu kristietis.

Kā Dievs Jūs ir mainījis?

Pirmkārt jau tas, ka es vairs neuztraucos par pasaulīgiem notikumiem. Laikā, kad visi kaut kur steidzas, kaut ko dara, „ķer un grābj”, uztraucas, man tas liekas pilnīgi nevajadzīgi. Ir cilvēki, kas uztraucas par to, kas būs rīt, bet es par to neuztraucos. Spēju mierināt arī citus (vismaz es tā domāju).

Interesanti, kā Jūs Dievs ir vadījis, Jūs atkal esat vadītājs, pie tam divkāršs.

Kolhozu laikiem beidzoties un reizē arī manam darbam tajā, es pie sevis teicu: „Nekad vairs par vadītāju!” Kad mani aicināja par draudzes padomes priekšēdētāju, es teicu, ka esmu sev nosolījies nekad vairs nebūt par vadītāju, jo man bija radies uzskats, ka esmu slikts vadītājs. Negribēju, lai kā slikts vadītājs atkal kādam būtu „uz kakla”. Bet draudze domāja savādāk. Īsti nezinu, bet ceru, ka draudze ar manu darbu un kalpošanu ir apmierināta. Tagad esmu kļuvis arī par pagasta vadītāju. Kad mani kolēģi deputāti mani izvirzīja, jautāju viņiem: „Vai jūs domājat, ka tādas ir arī sabiedrības domas, ka es būtu piemērotākais? Un tikai tad, ja tas ir tā, es piekrītu ieņemt šo atbildīgo amatu.” Kolēģu atbilde bija apstiprinoša.

Dievs Jūsu dzīvi ir vadījis pa apli. Viņš ir tas, kas pazemina un atkal paceļ. Nevarētu gan teikt, ka Jūsu darbs ir viegls. Īpaši šajā  - Latvijai tik grūtā laikā, kad visapkārt esam spiesti pieņemt nepopulārus lēmumus. Ko Jūs novēlētu mūsu lasītājiem šajā krīzes laikā?

Manā dzīvē ir bijusi daudz lielāka krīze un kopā ar Dievu esmu ticis tai pāri. Ja man šodien saka, ka ir krīze, tad es visdrīzāk teiktu, ka krīzes nav. Ir normāls ciklisks ekonomikas pavērsiens, kam loģiski bija jānotiek. Arī viļņi reizēm ir augšā, reizēm lejā, citādāk tie netiek uz priekšu. Ja mēs bijām izgājuši maksimuma fāzē ar vienu no ekonomikas veidiem – pirkšanu un pārdošanu, kur pēc katras pārdošanas objekts nezin kāpēc kļūst dārgāks, tad tā nav attīstība. Tas ir apmāns un šis apmāns mums atmaksā ar to, ka esam lejas punktā. Bet mums ir tagad iespējas izvērtēt kļūdas. Tā ir milzīga priekšrocība, ka varam izvērtēt katrs savas personīgās kļūdas - katrs cilvēks, uzņēmums un valsts kopumā. Saprast kļūdas ir sākums jaunai virzībai augšup. Mēs varam iegūt jaunu atspērienu veselas paaudzes uzplaukumam turpmākajos gados. Nekas nav mūžīgs, arī šī krīze. Karš bija daudz grūtāks un visiem atnesa daudz dziļāku postu, bet cilvēki iznāca no tā stiprāki. Pēckara pilnīgi bezcerīgajā situācijā cilvēki spēja atspirgt un dzīvot normālu dzīvi – radīt bērnus un tos izaudzināt. Es esmu viens no tiem – pēckara bērns. Mana māte strādāja kolhozā. Pēc nostrādātajām 365 dienām kopjot lopus, mammai pienāca paziņojums, ka viņa ir palikusi kolhozam parādā 165 rubļus. Mēs ģimenē bijām seši bērni. Vai jūs varat iedomāties ko 50-tajos gados nozīmēja audzināt sešus bērnus?

Pastāstiet par savu ģimeni.

Man ir četri bērni. Esmu viņus izaudzinājis līdz pilngadības vecumam. Visi vēl studē un strādā. Divi dēli ir kļuvuši par kristiešiem. Viņi paši ir atraduši ceļu pie Dieva. Mēs neesam pārcentušies par mudināšanu. Mēs bērnus bieži aicinājām līdzi uz baznīcu, taču viņiem tas nebija jādara obligāti. To mēs nekad neprasījām. Abi mani dēli ir ļoti aktīvi kristieši.

Mūsu pagasta padomes priekšēdētājam ļoti ir nepieciešamas jūsu aizlūgšanas, mīļie lasītāji. Lai Dievs vada viņa un viņa komandas darbu pagasta padomē, dod gudrību un caur viņu svētī mūs visus Dundagas novadā.