2008.gada aprīļa beigās un maija sākumā mūsu draudzē viesojās mācītāja no Zviedrijas - Karīna. Viņa savā dzīvē ir piedzīvojusi īpašus notikumus, jo ir bijusi misionāre daudzās pasaules valstīs. Piedāvājam tev izlasīt to, kā Karīnai patika Latvijā, viņas ceļu pie Dieva un aizraujošos misionāres dzīves notikumus.

Vai jūs varat pastāstīt īsumā par sevi?

Es esmu Karīna Jarlsbonde. Man ir 54 gadi. Man ir trīs bērni, viņiem savukārt ir mazbērni. Es dzīvoju Fjūgestā Lekebergas komūnā Zviedrijā. Kalpoju kā mācītāja Lekebergas un Elimas draudzēs.

Kas jums patika Latvijā?

Tā kā jau vienu reizi esmu šeit bijusi, mazliet esmu iepazinusi jūsu valsti un novadu. Man patika Latvijas daba. Ļoti skaista ir Pēterezera dabas taka. Tā man ļoti atgādināja Zviedrijas dabu. Arī Vecrīga.

Kādi, jūsuprāt, ir cilvēki Latvijā un Dundagā?

Viņi ir ļoti laipni un draudzīgi. Es ievēroju, ka jums ļoti patīk dziedāt. Tiešām jauki cilvēki.

Kādēļ jūs atbraucāt uz Latviju?

Mūsu draudze ir māsu draudze Dundagas baptistu draudzei, savukārt Lekebergas komūna draudzējas ar Dundagas pagastu. Esmu šeit šīs sadraudzības dēļ. Tā kā esmu kristiete, vēlējos būt noderīga Latvijai. Palīdzēt draudzei, kā es to varu – sludinot, iedrošinot. Tas arī bija mans galvenais mērķis. Ceru, ka varēju kādam būt noderīga.

Kā jūs kļuvāt par kristieti?

Kad es biju meitene un jauniete, es ienīdu baznīcas. Mans mērķis bija tās iznīcināt, es vēlējos, lai tās pārtrauc savu darbību. Domāju, ka tas pat ir mans pienākums. Man šķita, ka baznīcas un draudzes ir kā audzējs, kas traucē sabiedrībai. Es izturējos slikti pret kristiešiem. Man pašai tajā bija problēmas. Es daudz lietoju alkoholu. To sāku darīt, kad man bija tikai 13 gadi. Gandrīz katru vakaru klejoju apkārt un dzēru. Tajā pašā laikā skolā mācījos ļoti labi. Biju labākā klasē. Neredzēju jēgu savai dzīvei. Es to izmisīgi meklēju, bet neatradu. Šis jēgas trūkums noveda mani pie situācijas, kad kļuvu bīstama pati sev. Es mēģināju spēlēties ar nāvi. Mēģināju saprast, vai ir kaut kas aiz šīs zemes dzīves. Nonācu ļoti tuvu tai līnijai, kas atrodas starp nāvi un dzīvību. Es pat vienu reizi pamēģināju narkotikas, patiešām stipras narkotikas. Bet to es darīju tikai vienu reizi, jo man no tām bija bail. Vairākas reizes mēģināju aizbēgt no mājām.

To visu redzot mana mamma un omamma izlēma sūtīt mani uz kādu kristīgu Bībeles nometni. Es protams, tur nevēlējos doties. Es nevaru izskaidrot, kā nokļuvu nometnē, jo parasti negāju tur, kur man lika un kur pati nevēlējos iet. Īpaši jau uz tādu nometni. Es nesapratu, kādēļ vienkārši neaizbēgu, bet devos uz šo nometni. Varbūt es biju nogurusi no visa līdz šim un vēlējos izmēģināt kaut ko jaunu.

Esot nometnē atkal gribēju no tās aizbēgt, taču nevarēju. Sapratu, ka kaut kas notiks, ka man tiks dota kāda iespēja. Es iepazinos nometnē ar kādu jaunu sievieti, kas bija mācītāja. Viņa man lika apsolīt, ka es domāšu par dzīves jēgu, par Jēzu un ticību un savu sirdi. Tajā pašā dienā Jēzus ienāca manā istabā. Tas notika dienas vidū. Es nebiju gatava. Es kliedzu: „Nē! Nē! Nē!” Bet viņš nāca tuvāk. Kad Jēzus pienāca pavisam tuvu, es varēju sajust kāds viņš ir – pilns mīlestības un patiesības. Es nevarēju viņam pretoties. Ja viņš bija tik labs, man ir jātic viņam un jāpieder viņam. Nākošajā vakarā es uzticēju savu dzīvi viņam. Es to atceros, it kā tas būtu noticis vakardien. Visa tumsa manā sirdī pazuda. Tajā ieplūda gaisma, laime un miers. Tas bija brīnums. Redzēju savai dzīvei jēgu. Dažas dienas pēc tam Dievs sāka runāt uz manu sirdi – es sapratu, ka mans aicinājums ir kalpot Viņam un sludināt. Tik daudz atkāsmju uzreiz man bija par daudz. Pagāja vairākas nedēļas, līdz pateicu Dievam „Jā!” Pēc vairākiem gadiem sāku studēt teoloģiju.

Kā uz to reaģēja tava ģimene?

Kad sāku studēt teoloģiju mana mamma man pastāstīja, ka viņa zināja, ka tas ar mani notiks. Viņa jau pavisam maziņu mani bija atdevusi Dievam. Šāds ir viņas stāsts.

Manai mammmai bija labi kontakti ar dažiem zviedru misionāriem. Šo misionāru kalpošanas lauks bija Dienvidāfrika.  Arī mamma sajuta, ka Dievs viņu aicina misijas darbā. Taču mamma bija jau apprecējusi tēvu un viņai bija piedzimis bērns. Es ģimenē esmu pirmdzimtā. Viņa nevarēja pamest savu ģimeni un doties uz Dienvidāfriku. Mamma lūdza, kā viņa var būt noderīga misijas darbam. Viņa saprata, ka var ziedot naudu, un tā arī darīja. Vēlāk mamma juta, ka Dievs aicina viņu ziedot kaut ko personīgu. Dienvidāfrikas iedzīvotājiem ļoti patika zviedru izšuvumi. Mamma ziedoja arī tos. Viņa vēlējas ziedot arvien vairāk. Līdz beidzot viņa atdeva savus izšuvumus, kurus viņa savā laikā bija gatavojusi kāzām. Tie bija visdārgākie un visskaistākie. Mana mamma ļoti mīlēja Dievu un vēlējās dot Viņam vēl vairāk. Daudz ko vairāk par izšuvumiem. Viņai visdārgākā lieta uz pasaules biju es – mazā Karīna. Viņa teica Dievam: „Es Tev atdodu visdārgāko uz pasaules – savu mazo meitiņu.” 

Dievs pieņēma šo dāvanu. Kādu dienu, kad man bija apmēram divi mēneši, mamma juta, ka manā istabiņā kaut kas notiek. Viņa dzirdēja mani runājam. Tā nebija zviedru valoda, bet skaņas, kādas divus mēnešus vecs bērns nevar izdot. Visa istaba bija pilna ar mieru, gaismu un siltumu. Mamma domāja, ka tas bija Dievs, kas runāja ar mani un es ar Viņu. Pēc šī notikuma mamma zināja, ka es kalpošu Dievam. Interesanti, ka mamma to pastāstīja man tikai tad, kad sāku studēt teoloģiju, nevis tad, kad atgriezos.

Jūs kļuvāt par misionāri. Kur Jūs esat bijusi?

No 1983. līdz 1986. gadam dzīvoju Surinamā. Tā ir skaista Dienvidamerikas valsts, netālu no Brazīlijas. Šo valsti apdzīvo ļoti dažādi cilvēki un tur runā daudz valodās. Šajā valstī satiekas daudz kultūras un reliģijas. Esmu bijusi kā misonāre 36 valstīs. Ne visās esmu sludinājusi, to darīju tikai 20 valstīs, uz citām braucu kā palīdze. Tā ir ļoti aizraujoša pieredze un dzīve.

Pastāstiet par to.

 Esmu izbaudījusi dažādas kultūras, satikusi dažādus cilvēkus un arī dažādus dzīvniekus. Surinama ir maza valsts, bet tajā ir vairāk nekā 2000 dažādu čūsku sugu. Tur var sastapt lielās anakondas un ūdens čūskas, kas var būt 30 metrus garas. Tām patīk gulēt uz ceļiem. Čūskas ir tik lielas, ka to galvgals atrodas vienā grāvī, bet astes gals otrā, un nevar pateikt, kurš gals ir kurš. Nācās braukt pāri šīm čūskām. Tās ir ļoti cietas. Es esmu braukusi tām pāri ar smagajām automašīnām, kurās sēž 6 cilvēki un piedevām tās ir piekrautas pilnas ar mantām. Čūskām nekas nenotika, tās palika dzīvas. Braucot tām pāri dzirdējām tikai „bum!”. Braucot pa Surinamas ceļiem ik pa laikam dzirdējām tikai „bum, bum, bum” un jutām mašīnas kratīšanos.

Reiz es staigāju pa džungļiem ar plānām plastmasas kurpītēm – iešļūcenēm. Pēkšņi ieraudzīju, ka mana kāja atrodas ļoti tuvu, mazāk nekā 10 cm attālumā no klaburčūskas. Šī suga ir ļoti indīga un agresīva. Tās uzbrūk un dzeļ atkal un atkal līdz to upuris ir nomiris. Es biju ļoti nobijusies. Taču Dievs mani sargāja, čūska pagriezās un aizlīda. Šajā valstī bija arī indīgi skorpioni un zirnekļi. Daži no tiem tik lieli, cik plauksta. Protams, krokodili un piranjas. Reiz piranjas riņķoja apkārt manām kājām, kad es biju spiesta pārstumt savu laivu pāri ūdenskritumam. Kādu citu reizi gribēju no rīta nomazgāties upē. Jau grasījos tajā iekāpt, bet vietējie iedzīvotāji kliedza, lai es to nedaru. Ūdenī atradās indīga raja. Vietējie šo raju nogalināja un tad atļāva mums peldēties.

Vai jūs nebaidīja šo zemju daba un dzīvnieki?

Protams, ka es baidījos. Bieži kaut kas ložņāja pa manu būdas grīdu. Vairumos gadījumos tās bija čūskas. Gribēju tās nosist, bet tad iedomājos, kas notiks, ja tās būs stiprākas par mani. Tās man kodīs. Tādēļ ļāvu tām aizlīst prom vai pasaucu kādu, kas šīs čūskas mācēja nosist.

Esmu bijusi arī Indijā. Tur nav tik daudz čūsku. Kādā no misijas reizēm Indijām kopā ar jaunu meiteņu grupu bijām tālu Indijas kalnos. Ciemata iedzīvotāji mums bija uztaisījuši būdas manhat. Tās bija uzceltas no dubļiem un govs mēsliem. Smaka tajās bija nepārspējama. Lai neapvainotu ciemata iedzīvotājus gājām tajās gulēt, bet ilgi smaku neizturējām. Izgājām gulēt laukā zem klajas debess. Vēl viens iemesls bija skorpini, kas lielā daudzumā saradās būdā. No rīta pamodos no dīvainas sajūtas - kaut kas vēss uz mana kakla. Kad attaisīju acis, redzēju ka liela govs laiza manu kaklu un seju.

Ugandā naktī guļot būdā sajutu, ka kāds parauj manus matus. Domāju, ka esmu iegūlusies kāda vietā un šis cilvēks mēģina mani modināt. Biju jau izdzēsusi savu lāpu. Būdā bija tumsa. Kāds turpināja raustīt man matus. Uzdedzināju lāpu, lai redzētu, kas to dara. Tā bija milzīga žurka. Apmēram 20 cm un bez astes. Viņa sēdēja uz mana moskītu tīkla un mēģināja sagrauzt manus matus. Es iegrūdu žurkai acīs liesmu un skaļi kliedzu. Žurka nobijās un tajā naktī vairs neatgriezās.

Bet diemžēl par dzīvniekiem daudz bīstamāki ir cilvēki.

Kādā ziņā?

Es pastāstīšu divus gadījumus, kad Dievs ir pasargājis manu komandu tieši no cilvēkiem.

Pirmais notika tālu kalnos Indijas austrumos. Mums bija paredzēta evaņģelizācijas sapulce pēcpusdienā pirms tumsas iestāšanās. Pirms šīs sapulces es skaidri jutu, ka Dievs mums liek noīrēt džipu un salikt tajā visas mantas tā, lai mēs uzreiz pēc sapulces varētu tajā iesēsties un ātri aizbraukt. Mūsu komanda to arī izdarīja. Tā bija ļoti svētīta sapulce. Daudzi indieši atdeva savas sirdis Jēzum. Dievs arī dziedināja cilvēkus. Vairāki tēvi bija tik pateicīgi, ka nometās ceļos un sāka skūpstīt manas kājas. Es teicu, ka to nedaru es, bet Dievs. Taču viņi neklausījās un turpināja mesties ceļos un raudāt. Tad teicu, ka viņi nedrīkst to darīt, jāmetas ceļos ir tikai Dieva un Jēzus priekšā, bet cilvēki neklausīja. Man viņi bija jāpieceļ. Labi, ka šie indieši bija vāji un kaulaini, viņu mazā svara dēļ varēju tos viegli piecelt. Sapulce beidzās, mēs ielecām džipā un aizbraucām.

Nākošajā pilsētā, kurā bija telefons, kāds no šī ciema bija pazvanījis pilsētiņas vietējam indiešu mācītājam un pastāstījis, ka uzreiz pēc mūsu aizbaukšanas sapulces vietā bija ieradušies 50-60 vīri, bruņojušies ar rungām, lai mūs nosistu. Viņi bija ieradušies tieši vienu minūti pēc mūsu aizbraukšanas.

Otrs gadījums bija Rumānijā. 1990.gada vasarā mums bija trīs evaņģelizācijas pasākumi vienā pilsētā. Mēs priekš trim vakariem noīrējām lielu sporta arēnu. Pirmajā vakarā atnāca apmēram 5000 cilvēku. 750 pieņēma Jēzu par savu glābēju, daudzi tika dziedināti.

Visu nākamo dienu, kuras vakarā bija jānotiek otrajai sapulcei, es sajutu sirdī nemieru. Es ļoti uztraucos, jutu, ka var notikt kaut kas nežēlīgs. Es to pateicu savai komandai. Mani komandas biedri man jautāja: „Karīna, tu parasti neesi tik nervoza. Kas ar tevi notiek?” Es daudz lūdzu Dievu, bet manā sirdī tik un tā neiestājās miers. Es nedomāju, ka kaut kas notiks ar mani, man likās, ka sapulces laikā tiks nodarīts pāri kādam no tās apmeklētājiem. Es sajutu, ka policija nebūs spējīga palīdzēt, tādēļ lūdzu, Dievu, jo tikai Viņš vienīgais var palīdzēt.

Pirms septiņiem ar saviem trīs minibusiem ieradāmies pie arēnas. Policija patiešām tajā vakarā arēnā nebija, lai gan bija solīts, ka tā tur būs. Mana komanda septiņos devās uz skatuves, bet es to nevarēju izdarīt. Es teicu, lai komanda sāk dziedāt un es nākšu, kad būs mans laiks sludināt. Paliku pie autobusa un lūdzu Dievu. Piecas minūtes pēc septiņiem manā sirdī ienāca miers – es devos uz skatuves un sāku savu runu. Pēc tam aicināju atdot savas sirdis Jēzum. To atkal izdarīja apmēram 750 cilvēki. Kad vēlējos lūgt lūgšanu, lai Dievs svētī jaunos kristiešus, ieraudzīju, ka pie manas kreisās rokas stāv divi ļoti cietsirdīga izskata vīrieši. Man bija bail no viņiem. Es vienam no savas komandas biedriem zviedriski teicu, ka tie varētu būt slepkavas. Zviedriski šie cilvēki nesaprata. Kad es lūdzu, abi šie vīrieši apķēra manu roku un raudāja, raudāja, raudāja.. Viņu sejas izmainījas. Atkal sarunājos ar savu komandu – cik ļoti izmainījās šo cilvēku sejas. Viņi man kaut ko teica, bet es nesapratu, jo tas bija rumāniski.

Pēc sapulces devos mājās. Es dzīvoju pie jauna mācītāja ģimenes mājā pilsētas nomalē. Divpadsmitos kāds klauvēja pie mācītāja mājas durvīm. Es tajā mirklī sadzirdēju Dievu sakām: „Karīna, lai ko tu darītu, nerādi savu seju šim vīrietim. Viņš ir nācis ar ļauniem nolūkiem.” Mācītājs ienāca pie manis istabā. Viņš teica, ka ārā stāv kāds vīrs, kam ir nepieciešama mana palīdzība. Viņa problēma ir tik personiska, ka viņš nevēlas ar mani runāt citu klātbūtnē. Vai es nevarot iziet dārzā. Es teicu, ka ar šo vīru nerunāšu. Mācītājs bija ļoti neapmierināts ar manu atbildi. Viņš to pateica vīram. Tad ciemiņš teica, ka viņam tik ļoti ir nepieciešama palīdzība, ka viņš ir ar mieru runāt arī mājas durvīs mācītāja klātbūtnē. Mācītājs atnāca pie manis, lai to pateiktu. Es teicu: „Nē, es ar viņu nerunāšu. Pasaki viņam, ka viņam nav nepieciešama mana palīdzība. Viņa vienīgā problēma ir viņā pašā. Ja viņš pārtrauks savu ļauno darbu un atgriezīsies, viņam nebūs problēmu.” Mācītājs ļoti sadusmojās uz mani. Viņš uzskatīja, ka es kā mācītāja tā nedrīkstu rīkoties. Viņš bija manī vīlies. Bet es pastāvēju pie sava, jo skaidri sadzirdēju Dieva gribu. Mācītājs atgriezās pie vīra un pateica viņam to, ko es biju teikusi. Ciemiņš aizgāja prom.

Nākamajā dienā mans tulks – vecāks rumāņu mācītājs man pastāstīja šo.

Pie viņa naktī divos ieradās kāds vīrietis, kas nožēloja savus grēkus un kļuva par kristieti. Vīrietis par mani pirmo reizi bija dzirdējis no dziedināta cilvēka. Uz pirmo sapulci bija atnests paralizēts vīrietis. Dievs viņu dziedināja. Viņš aizgāja no sapulces ar savām kājām. Es par viņu tajā vakarā neko nezināju, jo mēs neaicinājām priekšā izdziedinātos cilvēkus. Mēs nevēlējamies, lai mūsu sapulces pārvērstos par šovu. Nākamajā dienā šis dziedinātais vīrs apstaigāja visus tuvējos dzīvokļus un mājas un aicināja cilvēkus vakarā uz arēnu. Viņš liecināja par Jēzu, ka Jēzus ir dzīvs un patiess. Vīrs rādīja savas kājas, kā Jēzus viņu ir dziedinājis. Dziedināto vīru dzirdēja arī šis cilvēks, kas bija liels Dieva pretinieks. Viņš nevēlējās, ka viņa pilsētā kāds stāstītu par Dievu un Jēzu. Viņa plāns bija mani nogalināt tajā brīdī, kad cilvēki pūlī nāks priekšā apliecinot savu ticību Jēzum. Viņš aizgāja un salīga sešus profesionālus slepkavas. Šie slepkavas ieradās otrajā vakarā arēnā. Šis cilvēks bija samaksājis arī policistiem, lai viņi tur neierastos. Seši cilvēki atnāca septiņos uz arēnu apbruņojušies ar nažiem. Nedaudz minūtes pāri septiņiem viņiem kāds spēks lika noslēpt savus ieročus pie ieejas arēnā. Šie cilvēki nemācēja to izskaidrot. Viņi noslēpa ieročus pie ieejas. Slepkava sarunāja dot zīmi saviem palīgiem, un tad tie skrietu pēc ieročiem un mūs nogalinātu – mani, manu tulku – veco rumāņu mācītāju un manu komandu. Taču viņa plānu izjauca tas, ka trīs no viņa vīriem atgriezās. Mēs redzējām tikai divus, vēl viens atradās tālāk starp pārējiem cilvēkiem. Vīrietis sadusmojās, jo nu trīs no viņa sabiedrotajiem bija „mūsu pusē”. Tad slepkavam radās cita doma – ierasties pie mācītāja, kur es dzīvoju, izlikties, ka viņam ir ļoti nopietna problēma, izvilināt mani dārzā un tur mani nogalināt. Bet arī tas neizdevās.

Rumānijā komunistu režīma laikā kristieši daudz cieta, daudz vairāk kā Padomju Savienībā. Šis vīrs bija spiegojis rumāņu draudzi gadu desmitus. Ja kāds draudzē sāka aktīvāk kalpot, šis vīrietis nodeva draudzes locekļus valsts varai. Tad kristieši tika mesti cietumā un spīdzināti. Arī mācītājs, pie kura es dzīvoju. Viņam bija paredzēts izpildīt nāves sodu 1990. gada 10. janvārī, bet viņu atbrīvoja, jo Čaušeksu nomira 1989. gada Ziemassvētku laikā. Jaunais mācītājs vēl joprojām mocījās ar stiprām muguras sāpēm, kuras viņš ieguva spīdzināšanas traumu rezultātā. Draudzes cilvēki zināja, ka ir kāds, kas viņus nodod, bet nezināja kurš. Tas bija šis cilvēks. Dievs runāja uz viņu 1990.gada vasarā un viņš atgriezās.

Vai jūs šis gadījums neatturēja no tālākiem misijas braucieniem?

Nē, jo Dievs valda pār visu.

Esmu bijusi arī vietās, kur mūs uzskatīja par dieviem, unattiecīgi arī pret mums izturējās. Tas bija Indijā. Viņi teica: „Jūs esiet lielāki augumā par mums, jūs esiet balti, jums ir labi zobi, jūs esiet bagāti – jūs nevarat būt nekas cits kā dievi.” Tajā ciematiņā es vienīgo reizi mūžā iesāku sprediķi ar vārdiem „Mēs neesam dievi.” Citā ciematā cilvēki nokāva savu vienīgo dzīvnieku – gaili, mūsu dēļ.

Es ne mirkli neesmu nožēlojusi to, kādu dzīvi esmu izvēlējusies. Manai dzīvei ir tikai tā vērtība, kad kādam varu stāstīt par Dievu. Tas ir tāds prieks, ka kāds no nabadzīgajiem indiešiem dzird par Dievu un atgriežas caur Jēzu pie Viņa. Viņi, kuri slimi un bez medicīniskās aprūpes guļ un mirst uz ielas, kuru līķus savāc un izmet atkritumu kaudzēs, redz, ka viņu dzīves ir dārgas mūsu Dievam. Viņi redz, ka Dievs dziedina viņu bērnus un saprot, ka viņi kādam ir vajadzīgi. Cilvēki sāk redzēt savu dzīves vērtību, kad viņiem pieskaras Dievs. Tas ir arī mans novēlējums visiem šī raksta lasītājiem – saskatīt savai dzīvei patieso vērtību, kuru var dot vienīgi Dievs.

Kad man bija 14 gadi, es uzrakstīju sarakstu lietām, kas dod dzīvei jēgu. Pašā pēdējā vietā atradās Dievs. Es domāju, ka Viņš ir ļoti stingrs un nosodošs un atņem dzīvei jebko, kas dod prieku. Es zināju, ka Dievs eksitē, tādēļ Viņam teicu: „Dievs, nenāc un neizbojā manu dzīvi, pirms neesmu 74 gadus veca. Es Tev pievērsīšos 74 gadu vecumā, ne ātrāk.”

Tad, kad es atdevu savu dzīvi Jēzum, es domāju, ka nu mana dzīve būs ļoti garlaicīga. Bet neskatoties uz to, ka savā dzīvē vairs nepiedzīvošu neko aizraujošu un priecīgu, es izvēlējos dzīvot kopā ar Jēzu. Pat ja man būs ļoti garlaicīga dzīve kopā ar Jēzu, es viņu mīlēšu. Es domāju, ka tajā brīdī, kad man prātā bija šīs domas, Dievs skatījās uz mani, smējās un nodomāja – es tai meitenei parādīšu, kāda ir dzīve kopā ar Mani. Varu droši teikt, ka mana dzīve līdz šim ir bijusi aizraujoša vislielākā mērā.