Andrejs   ( 2007.g.jūnijs )

     Pusaudža gados man ļoti svarīgs kļuva jautājums par dzīves jēgu. Likās, ka man tādas nav un jutos lieks uz šīs pasaules. Bija pat tāds periods, kad gribējās izdarīt pašnāvību. Tad arī biju nenormāli aizrāvies ar datorspēlēm - tas man bija vienīgais prieks. 11 klases beigās man bija 4 nesekmīgas gala atzīmes - tas bija datorspēļu dēļ. Tad sākās vasaras brīvlaiks un es nekavējos meklēt savas dzīves jēgu. Kad vasara bija pagājusi, es biju atradis sev patiesu pielietojumu - darbs. Tā kā dzīvoju lauku saimniecībā ar kokmateriālu ražotni, darbu nebija grūti atrast. Tajā laikā arī sāku nopietni interesēties par filozofiju. Kad sākās skola, manas sekmes uzlabojās. Neviens vairs nepazina jauno Andreju. Klases āksts, datorspēļu atkarīgais mājasdarbu nepildītājs bija pārvērties par nopietnu, pārliecinātu puisi, kas labprāt mācījās un mēdza filozofēt kopā ar savu skolas draugu Kalvi, kuram bija milzīgas analizētāja dotības. Es vienmēr centos atrast patiesību, bet visvairāk man interesēja jautājums: ko darīt ar savu dzīvi? Biju konservatīvs jauneklis ar relatīvi stabilām vērtībām. Savas pusotru gadu ilgās filozofēšanas laikā biju izprātojis visādas gudras un arī smieklīgas atziņas. "Pārāks ir tas, kas spēj nesavtīgi dot, nevis nesaudzīgi sadot." "Nezināšana paņem pusi kapitāla." "Ir tā, ka man šķiet, ka man šķiet tā, kā ir. (šo tikai retais saprot)" "Īsts draugs nemācīs tev dzīvot un tomēr neļaus tev nogrimt." "Ir kaitīgi domāt, ka domāt ir kaitīgi." Kopā biju sakrājis apmēram 50 šādas atziņas, kas vairāk vai mazāk aizskāra tēmas par dzīvi. Protams lasīju arī filozofu darbus un īpaši interesējos par eksistenciālisma novirzienu, jo arī šī novirziena filozofi interesējās par šādu jautājumu. Un tomēr manai dvēselei nebija miera - man vajadzēja vēl un vēl. Tā kā mani vecāki bija kristieši, es šo to zināju arī par Bībeles sludinātajām vērtībām. 12. klases 2. semestrī arvien vairāk man simpatizēja tieši Bībeles gudrības, jo filozofēšana mani bija ievedusi strupceļā un apslāpētā izmisumā, turklāt arvien vairāk sapratu, ka dzīves jēgu var dot vienīgi Dievs. Biju gatavs atkal mainīt savu dzīvi... kaut vai sākt no sākuma! Tāpēc aizsūtīju savai mammai vēstuli caur draugiem.lv apmēram ar šādu saturu: "Man viss ir apnicis. Gribu visu sākt no sākuma. Uzdāvināsi man Bībeli izlaidumā?" Bībeli arī saņēmu. Sāku lasīt ar Jauno Derību. Laika gaitā sapratu to, ka manas atziņas ne tuvu nestāv klāt Jēzus pamācībām un Dieva apsolījumiem, tāpēc likvidēju no pierakstiem visas savas atziņas. Lai tiktu uz priekšu, jāatvadās no tā, kas aiz muguras – to jau tad nopratu, bet pavisam nesen šo domu noformulēju ar vārdiem. Katru vakaru lasīju Bībeli un pa dienu pārdomāju to, kas bija palicis prātā. Vasara pagāja nemanot un sāku mācības Ērgļu arodvidusskolā par guļbūvju ēku celtnieku. Mamma neticēja, ka arī tur lasīšu Bībeli. Tomēr lasīju. Izlasīju Jauno Derību un pusi no Vecās Derības, bet jutu, ka manī ir tāds kā tukšums, jutu, ka jābūt kaut kam vēl. Tad pārmaiņu pēc sāku lasīt Rika Vorena grāmatu “Mērķtiecīga Dzīve”. Šī grāmata mani tiešām uzrunāja, jo tā teica: “Jā, TU esi grēcinieks! Jā, TEV vajadzīga glābšana no grēka nāves un veltīgas dzīves kārību varā! Jā, TEV vajadzīga Dieva vadība TAVĀ dzīvē un TEV jāielaiž Jēzus savā sirdī!”

Tā bija septītā diena pēc manas 19. dzimšanas dienas. Bija pāri pulksten divpadsmitiem un visi kojās jau gulēja. Nevarēju aizmigt un vārtījos pa gultu. Vienā brīdī saņēmos, piecēlos, aizgāju uz virtuvi, kur neviena nebija, nokritu ceļos un no sirds lūdzu Dievu, lai Viņš piedod manus grēkus un vada manu dzīvi tā, kā Viņš vēlas. Tad mierīgu sirdi gāju gulēt. Kopš tā laika esmu ieguvis sirdsmieru pēc Dieva apsolījuma, man tiek atbildētas lūgšanas, tiek piedoti grēki, kad es tos nožēloju, es vienmēr zinu, ka Dievs mani mīl, man ir patiess dzīvesprieks, jo zinu, ka esmu ierakstīts Tā Kunga dzīvības grāmatā. Te nu ir mana dzīves jēga – mīlēt Dievu un savu tuvāko. Vai ir vēl skaistāka par šo? Šī arī ir vienīgā patiesā, jo to devis Visuaugstākais.